32.epizode. Nav viegli būt bērnam Honkongā

Dienu no dienas, mēnešus no mēnešiem pavadot kopā ar bērniem un komunicējot ar viņu vecākiem dzirdēts daudz dažādu stāstu par HK izglītības sistēmu, tāpēc gribējās to visu nedaudz apkopot vienuviet. Turklāt pavisam nesen apmeklēju arī HK Politehnisko universitāti un ieskatījos studentu dzīves apstākļos, tāpēc šajā epizodē arī neliels ieskats Honkongas izglītības sistēmā. Taču svarīgi piezīmēt, ka turpmāk rakstītais ir balstīts tikai un vienīgi uz vecāku/kolēģu/paziņu dzirdētiem stāstiem, kuru ticamību neesmu pārbaudījusi. 

Kā var nojaust, dzīvot septiņu miljonu pilsētā, kur konkurences apstākļi ir pavisam dabiska iezīme, ir liels izaicinājums ikvienam, tāpēc bērniem ar to jāsaskaras jau līdz ar pirmajiem soļiem. Taču vēl grūtāk ir viņu vecākiem, kuriem jāgādā par bērnu izaugsmi un izglītību. Atrast un nodrošināt vietu HK bērnudārzā vecākiem ir gandrīz vai kā neiespējamā misija (līdzīgi kā Rīgā), tāpēc populārākās vietās vecāki parasti piesaka rindu jau tad, kad bērns vēl nav dzimis un pavisam normāli ir tas, ka pieteikuma anketai parasti tiek pievienota gaidāmā pirmdzimtā sonograma. Taču tas ir tikai sākums. Kad bērns ir piedzimis un filipīniešu mājkalpotājai izauklēts, apmēram divu gadu vecumā vecāki ved tos uz bērnudārziem, kur tiem ir jāiztur arī pārrunas. Bieži vien bērnus iztaujā vienus pašus, lai pārliecinātos cik tie ir neatkarīgi, komunikabli un pastāvīgi. Parasti liels pluss uzņemšanai vēlamajā bērnudārzā ir dažādi sertifikāti, piemēram, apmeklējis mūzikas nodarbības, peldēšanas kursus, angļu valodas grupiņas utml. Arī manā darba vietā ļoti pieprasīti ir sertifikāti, kurus izsniedzam pēc katra semestra noslēguma, ja bērni apmeklē 85 % nodarbību.

Kad bērns beidzot tiek uzņemts bērnudārzā vai pirmskolas izglītības iestādē, tad to režīms kļūst visai noslogots, jo tiek pārpildīts ar dažādām aktivitātēm, turklāt parasti vecāki izvēlas vēl papildus ārpus bērnudārza nodarbības (piemēram, vingrošanas vai baleta nodarbības), tāpēc mazos radījumus var tikai apbrīnot par to izturību. Viena no mammām kādreiz mums stāstīja, ka ņēma speciālu atvaļinājumu darbā, lai savam divus gadus vecajam bērnam iemācītu pastāvīgi nokļūt līdz bērnudārzam ar tam paredzēto speciālo autobusu. 

Droši vien jautāsiet: un kur vecāki? Vecāki strādā no rīta līdz vakaram, no pirmdienas līdz sestdienai, lai pelnītu iztiku, apmaksātu rēķinus un vietu saviem bērniem izglītības iestādēs. Esmu pieredzējusi jau neskaitāmus gadījumus, kad bērns taujā pēc savas filipīniešu aukles un nodarbībās nemaz negrib piedalīties ar saviem vecākiem, jo nav pieradis pie to klātbūtnes. Būtībā aukles ir tās, kas mazos honkongiešus izaudzina un aprūpē un izvadā pa nodarbībām un tas ir pavisam normāli. 

Pamatizglītības un vidējās izglītības gados konkurence nedaudz samazinās, jo, līdzīgi kā citur, Honkongā pastāv gan valsts, gan privātās skolas un iespēja mācīties ir gandrīz visiem. Taču galvassāpes vecākiem atkal saasinās, kad bērni jāsūta augstskolās, kur konkurences apstākļi ir līdzīgi kā bērnudārzos.

Vienā brīvā trešdienā, apmeklēju HK Politehnisko Universitātē, kur mani sagaidīja gide Katrīna - viena no manām bijušajām pusslodzes darba kolēģēm, kas ir gan šīs skolas absolvente, gan pašreizējā darbiniece. Pēc viņas stāstiem tad arī secināju, ka lai kļūtu par studentu Honkongā, jaunietim jābūt ne tikai gudram un apķērīgam, bet arī bagātam un savā ziņā arī veiksminiekam.

Izrādās, ka visiem studēt gribētājiem ir jārēķinās ne tikai ar komplicētiem iestājeksāmeniem, bet arī ar 40 000 līdz 80 000 HK dolāru ikgadēju studiju maksu (kas ir apmēram 2700 līdz 5300 Ls gadā). Protams, lai apmaksātu šādu summu, studenti parasti ņem kredītus vai arī piesakās uz valsts atmaksātām stipendijām, kas sedz apmēram pusi no studiju maksas. Taču, lai tiktu pie šīm stipendijām vai valsts garantētām zemajām procentu likmēm, ģimenes ienākumu līmenis vienmēr tiek rūpīgi pārbaudīts un izmeklēts, tādēļ, jo bagātākas ģimenes, jo mazāku valsts atbalstu tās saņems (kas ir samērā godīgi). Taču arī saņemot palīdzību no valsts, studiju maksa nekad netiek segta pilnībā, tādēļ studentiem vienmēr jārēķinās ar to, ka pēc studiju beigšanas aizņemtā daļu vienmēr būs jāatmaksā bankām vai vecākiem. 

Attiecībā uz pašiem studiju apstākļiem un sadzīvi, tad jāsaka, ka tie neko daudz neatšķiras no maniem pieredzētajiem Vidzemes augstskolā. Ir gan lekcijas, gan semināri, gan praktiskie darbi, kā arī dažādi interešu klubi, kuros ikviens var piedalīties un apliecināt sevi. Taču lielākā atšķirība laikam ir tā, ka augstākā izglītība (pat vienkāršākā, kā, piemēram, trīs gadu bakalaura grāds) šeit tiek īpaši novērtēta darba tirgū, jo, kā jau minēju, ne katram ir tā veiksme kļūt par studentu. Un studenti šeit nelauza galvu par to vai pēc diploma iegūšanas atradīs sev darbu, jo darba iespējas tiem tiek nodrošinātas pat ņemot vērā lielos konkurences apstākļus.

Lai gan šajā Universitātē studē apmēram 40 tūkstoši studentu, staigājot pa tās teritoriju milzu pūļus nekur nejutu, jo iekšējās ēkas ir izkārtotas tā, lai ikvienam būtu ērti orientēties. Visa  teritorija ir kā maza iekšējā pilsētiņa, kur var atrast visu nepieciešamo: pazemes auto parku, vairākas kafejnīcas un restorānu, bibliotēku, banku filiāles, sporta centru un baseinu, medpunktu, amfiteātri utt.  Labākam iespaidam tālāk arī dažas bildes:

Kopējā augstskolas teritorijas karte, kur ēkas tiek sarindotas alfabēta secībā un ikviens var viegli atrast sev nepieciešamo

Skolas teritorijā katra ēka ir nosaukta kāda ietekmīga sponsora vārdā, kas devis lielu ieguldījumu Universitātes attīstībā

Šis ir augstskolas izpētes un laboratoriju centrs, kura celtniecību pilnībā ir sponsorējis Honkongas bagātākais cilvēks (vārdu gan neatceros)

Kopumā Universitātei lielu daļu līdzekļu bieži vien ziedo dažādas bagātas personas, tādēļ lielākie ziedotāji izpelnās arī sava vārda iegravēšanu ‘ābolītī’, kas izvietots skolas teritorijas centrā.

Ekrāni - lieli un mazi izvietoti visā skolas teritorijā

Universitātes sporta zāle un protams, studenti spēlē badmintonu, kas ir populārākais sporta veids šajā pusē. Tagad nav šaubu par to, kāpēc Ķīna valstu sacensībās vienmēr ‘nosmeļ’ visas medaļas.

Viena no skolas kafejnīcām, kur studentu nekad netrūkst

Nobeigumā jāsecina, ka bērnu dienas Honkongā (vai citā miljonu pilsētā) nav tās saldākās un droši vien daudzi no viņiem pat nepiedzīvo tos bezrūpīgos mirkļus, kādus savulaik piedzīvoju es. Taču tā vietā viņiem tiek ieaudzināts spītīgs raksturs, lai tiektos un ‘izsistos’ pēc kaut kā labāka lielajā burzmā. Protams, vienmēr var diskutēt kas ir labāk, kas ne, taču es priecājos, ka savā bērnība cepu kūkas smilšu kastē, spēlēju kariņus ar pagalma zēniem un ‘aizņēmos’ ābolus no skolas lauciņiem, tā vietā lai kopā ar savu auklīti berztos starp cilvēku pūļiem sabiedriskajā transportā un steigtos uz nodarbībām, par ko vecāki maksā par sūri pelnīto naudiņu. 

Nelielai atkāpei no tēmas: šodien, 2011. gada 29.septembrī, Honkongā tika izsludināts signāls T8. Taifūns, vārdā Nesat, virzījās ~350 km attālumā no Honkongas, tāpēc lietus un stipra vēja ietekmē, visiem tiek ieteikts uzturēties telpās. Tā kā signāls tika izsludināts rīta pusē, tad tas nozīmē tikai vienu - brīva diena man un kolēģiem, jeij!

31.epizode. Pilnmēness festivāls

Neticami, bet klāt ir septembris un lai gan teorētiski tas ir rudens mēnesis, tomēr laika apstākļi Honkongā par to neliecina - temperatūra joprojām turas + 30 grādu robežās un no lietus nav ne miņas jau vairākas nedēļas. Rudens noskaņu vairāk rada uz ielām sastaptie bērni skolas formās, kā arī veikalu skatlogi, kur var iegādāties sezonai raksturīgos apģērbus – mēteļus, džemperus u.c atribūtus aukstajai sezonai. Mazliet jocīgi gan šķiet pielaikot zābakus ziemai, kad ārā spīd spoža saule, bet tā nu vietējie dara un man atliek vien sekot viņu piemēram. 

Mans septembra lielākais prieks ir divas papildus brīvdienas, sakarā ar valsts svētku dienām 13. un 30 septembrī. 13. septembrī Honkongā (kā arī Ķīnā, Taivāna un citās Āzijas valstīs) norisinās Mid – Autum festivāls, ko dēvē arī par ražas vai mēness svētkiem. Šie svētki tiek svinēti astotā pilnmēness laikā, tāpēc katru gadu to datums mainās, taču tradīcijas gan nemainās – ielas tiek izdekorētas ar krāšņām papīra laternām, iedzīvotāji iegādājas dažādus darinājumus, pildītus ar neona gaismiņām, bet ģimenes cenšas sanākt kopā, lai cildinātu mēnesi. Svētku raksturīgākais simbols neapšaubāmi ir mēness kūkas (mooncakes), kas tradicionāli tiek gatavotas no saldā lotosa pastas un vidū pildītas ar sālītu pīles olas dzeltenumu. Šo brīnumu pagaršoju arī es, un kā var nojaust saldais kopā ar sālīto garšo dīvaini, bet ēst var un projām mest ir samērā izšķērdīgi, jo cenu ziņā tās ir visai padārgas (galvenokārt laikam tāpēc, ka tiek iesaiņotas daiļās kastītēs).

Tradicionālās mēness kūciņas

Iesaiņojumi šīm kūkām parasti ir ļoti izsmalcināti un rūpīgi!

Man šie svētki noritēja ļoti jaukā atmosfērā, jo ar kolēģiem devāmies vienas dienas izpriecās uz Honkongas Disnejlendu. Šī diena izvērtās bagātu iespaidu pilnu, jo vēl nekad iepriekš nebiju bijusi Disnejlendā, tāpēc itin viss pieredzētais manī radīja sajūsmu. Turklāt, lai izjustu to patieso Disnejlendas garu, mēs – TLG meitenes iejutāmies Havajiešu dejotāju tēlos, kas nesa prieku gan mums pašām, gan pārējiem apmeklētājiem. Muzikāli šovi, prieka pilni karuseļi, spoža saule un krāšņs salūts bija mūsu dienas spilgtākie brīži. Mazumiņš tālāk arī bildēs! 

Nokļūšana līdz parkam ir ļoti vienkārša un jau transportā tiek radīta īstā noskaņa

Honkongas Disnejlends, salīdzinājumā ar pārējiem pasaulē, platības ziņa ir ļoti mazs, taču izmēram nav nozīmes, jo jautrību tajā var atrast.

Galvenā parka promenāde

Ēdieni ar atbilstošiem ornamentiem

Komanda no Havaju salām ir ieradusies

Gandrīz pacēlām, mazumiņš vien pietrūka!

Karuseļi, Karuseļi!

Kosmosa kaujas

Ar laivu ceļojot apkārt pasaulei..

...un laivā arī ceļotāji!

Skatuves dekorācijas vienā no šoviem

Dejas, dziesmas un gaismas vienmēr kopā veido lielisku šovu.

Par ekstra brīvdienām jāpateicas šim - spožajam mēnesim debesīs!

Un te nu mēs visi - Disneja varoņi!

 

Nav šaubu, ka katrā no mums mīt kāds Disneja varonis, kas visvairāk mūs raksturo. Pēc īsta brain-storminga starp kolēģiem secinājām, ka mūsu vidū ir gan Pokohonta (Patrīcija, trešā no kreisās), gan princese Jasmīna (Sonam, otrā no labās) un Alise no brīnumzemes (Aleksandra, vidū), kā arī Džins no burvju lampas (Edvards, pirmais no kreisās) un brālis Lācis (Džeijs, pirmais no labās). Un nobeigumā mīkla arī Jums – kuru no Disneja tēliem kolēģi piespēlēja man?

30.epizode. Vaiga sviedros

Jāsāk laikam ar lielu atvainošanos manu lasītāju vidū par nebrīdinātu epizožu pārraides pārtraukšanu vasaras vidū, taču tam visam ir attaisnojams un izskaidrojams iemesls – 100 % atdeve darbam. Mana vasara Honkongā, precīzāk pēdējie trīs mēneši, izvērtās visai karsti, domājot to gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bet nu par visu tad pēc kārtas... 

Kā jau agrāk minēju, tad jūnijā priekšniecība mani pārcēla darbā uz Kowloon pussalu jeb TST filiāli, kur darba atmosfēra ir nedaudz saspringtāka, jo klientu skaits ir divreiz lielāks. Ar jaunajiem darba apstākļiem samierinājos samērā ātri, jo rezultātā varēju gūt nedaudz citādu pieredzi. Taču lielākais trakums sākās jūlijā, kad pēc ‘mārketinga direktora’ iniciatīvas uzņēmums uztaisīja akciju, kuras laikā ikviens interesants varēja iegādāties 4 nodarbību kuponu par t.s. ‘sviestmaižu cenu’. Akcija ilga veselas 5 dienas un kopumā ~1600 iedzīvotāju šo izdevību arī izmantoja, kas nozīmēja tikai vienu – papildus slodzi instruktoriem. Telefonu nepārtraukta zvanīšana, jaunu vecāku un bērnu iepazīšana, pārpildītas klases, kā arī sūdzības un neapmierinātība pastāvīgo klientu vidū nu kļuva par mūsu ikdienu, jo uzņēmums nebija gatavs uzņemt šādu klientu daudzumu ar esošajiem resursiem. Ja agrāk nedēļas nogales mums bija visai saspringtas salīdzinājumā ar darba dienām, taču šobrīd viss ir pilnīgi pretēji – sestdienās un svētdienās varam mierīgi ‘uzelpot’ no jaunajiem ‘kupona klientiem’, jo savas nodarbības tie var apmeklēt tikai darba dienās. 

Kā varat noprast, tad jūlija mēnesis izvērtās fiziski un emocionāli nogurdinošs, taču tas paskrēja zibens ātrumā un guvu ne tikai lielāku pārliecību nodarbību vadīšanā, bet arī bagātu pieredzi darbā ar dažādiem klientiem. Jāatzīst, ka prasme savaldīties un smaidīt gadījumos, kad klients tev cērt sejā apvainojumus ir visai grūti, taču vēl grūtāk ir to izdarīt, ja tev acīs skatās ‘iedomīgi bagātnieki’, ‘nekaunīgi indieši’ vai ‘lauku peles - ķīnieši’. Bet, kā jau teicu, tas tikai bagātināja manu pieredzi.

Sākoties augustam, manā darbā režīmā atkal ieviesās pārmaiņas. Menedžeris Veslijs no manas sākotnējās jeb CWB filiāles iesniedza atlūgumu un devās medusmēnesī, līdz ar to man radās izdevība doties atpakaļ un atkal strādāt ar saviem vecajiem kolēģiem. Atgriešanās bija ļoti patīkama un brīžiem pat relaksējoša, jo CWB filiālē vienmēr ir bijusi organizētāka, līdz ar to varēja pieredzēt lielāku kārtību attiecībā uz ‘kuponu klientiem’, kā arī vieglāku nodarbību grafiku. Taču prieks izvērtās visai īss – nedēļu pirms vasaras semestra noslēgšanas priekšniecība mums paziņoja negaidītus jaunumus par to, ka CWB filiāle tiks slēgta un apvienota ar TST filiāli, sakarā ar nepietiekamo klientu skaitu rudens semestrim. Protams, mēs bijām tie, kas bijām atbildīgi par šo jaunumu paziņošanu esošajiem un potenciālajiem apmeklētājiem, tāpēc atkal mācījos to kā tikt galā ar pārsteigtām, sarūgtinātām, pieviltām un sašutuma pilnām sejām. Taču lielākās skumjas bija mūsos pašu acīs, jo atvadīties no šīs filiāles bija īpaši grūti. Sākot ar septembri Honkongā pastāvēs tikai viena „The Little gym” nodarbību vieta un visdrīzāk tā būs arī vienmēr. 

28. augustā sākās mūsu jaunais rudens semestris, kas ilgs līdz pat janvārim, taču nu atkal viss būs savādāk. Visiem kolēģiem būs jāiemācās sastrādāties, kas nebūs viegli, ņemot vērā katra individuālās personības, kā arī līdz oktobrim vēl kopīgi cīnīsimies ar ‘kuponu apmeklētājiem’. Priekšniecība apsver iespēju arī ‘samazināt štatus’, jo vienā filiālē nodarbināt tik daudz personāla būs diezgan izšķērdīgi, tāpēc ko nesīs turpmākie mēneši ir grūti paredzēt. Es uz visu skatos ļoti pozitīvi un man sāk iepatikties šī neparedzamā apstākļu norise - atliek tik skatīties un mācīties. Šajos 7 mēnešos esmu strādājusi jau ar 3 menedžeriem, iepazinusies un atvadījusies no vairāk nekā 10 kolēģiem, kā arī pieredzējusi vienas filiāles slēgšanu ar visām tā izrietošajām sekām. Nav šaubu, ka daži no uzņēmumiem šādu statistiku piedzīvo vien vairākos gados, tāpēc priecājos, ka mana pieredze bagātinās ar katru nostrādāto mēnesi. 

Nobeigumā gribas padalīties ar dažiem saulainiem fotomirkļiem no mūsu vasaras semestra noslēguma nedēļas. Jāatzīst, ka bērni ir arī galvenais iemesls, kas mūsos visos saglabā to pozitīvismu par spīti neparedzamajiem darba apstākļiem.

Meitenes  - draiskules

Ar diviem mīlas balodīšiem -  Emma un Enguss

Vēl viens pārītis  - Eli un Šamīrs

Es un Hebe

Eidens dikti nopietns, bet tikai bildēs

Kur Tomass, tur jautrība

Ar uzjautrinošo Heiliju, kas tikai izliekas nopietna

Neitans todien nebija savā labākajā omā

Mazā Erīna no klusās peles mūsu nodarbībās izauga par atvērtu mazo jaunkundzīti

Mazais draiskulis Keilabs ir adoptēts bērns vienā jaukā eiropiešu ģimenē

Pakistāniešu brālis un māsa - Šamīr un Šezīn

Mazā princese Zarja un viņas pusmāsa Naja

CWB instruktora komanda ar dažiem palaidņiem

Nerātnelis Hanif

Prātīgais puisis Ītans

Dzimšanas dienas ballīte ar uzbeku puikām  - Isa un Hanifs

Emmas asinīs rit gan britu, gan ķīniešu gēni

Mūsu mazā balerīna Zarja!

 

Noslēgumā vēlos pasveicināt arī visus bērneļus un manu vismīļāko skolotāju Lilitu 1. septembrī. Lai saulains un veiksmīgs šis mācību gads mums visiem!:)