52. epizode. Indija

Uz Indiju mani aiznesa pašizglītošanās vēji, jo vēlējos iegūt jaunas zināšanas un citādu pieredzi. Iepriekšējā epizodē jau minēju, ka par pēdējā laika aizraušanos man ir kļuvusi joga un kur nu vēl citur, ja ne pašā jogas dzimtenē Indijā, to vislabāk arī iepazīt. Viena mēneša garumā (2013. gada aprīlī) dzīvoju Indijas piektajā lielākajā pilsētā Čennai (pēc iedzīvotāju skaita) un studēju jogu Andiappan koledžā (Asana Andiappan College of Yoga & Research centre), lai tā rezultātā kļūtu par sertificētu nodarbību vadītāju. Trīs stundas jogas teorija un četras stundas praktiskās nodarbības kļuva par manu ikdienas rituālu, ko papildināja vien veģetāras maltītes (bez gaļas, zivīm, olām) un pāris stundas atpūta sevis izglītošanai. Kādam tas var šķist par traku, taču tas viss ir nieks, ja pirms tam uz to noskaņojas un laicīgi sagatavojas. Lielākais pārbaudījums ir pieņemt Indiešu mierpilno, nesteidzīgo ikdienu, organizācijas trūkumu un iespēju ‘uzvārīties’ no ikviena iebraucēja naudas maka.

Lūk, arī neliels ieskats studijās un kā jau visos kursu noslēgumos, tiku arī pie gigantiska sertifikāta, kas apliecina, ka mani iepriekš rakstītie teikumi ir bijuši patiesi. Zināšanas ir iegūtas, taču pieredze tik neliela, tāpēc iesāktais ir jāturpina, jo joga ir un paliek dzīvesveids, kas jāpraktizē ikdienu. 

 Nodarbību telpa mācību centrā

Viens no organisma attīrīšanas veidiem Indijas dienvidos - ietīšanās plamu lapās, lai tiešo saules staru ietekmē viss no tevis iztek ārā. Sajūtas divējādas, taču rezultāts patīkams.

Te nu visi Indijas iekarotāji un kursa pasniedzēji

Sertifikāts ar manām prasmēm

Lai gan lielāko daļu sava laika pavadīju noslēgtās telpās, tomēr tiku arī pie dažām izbraukuma dienām, lai ‘uzmestu aci’ vietējo ikdienai. Lai aprakstītu piedzīvoto un redzēto, pēc pareiziem vārdiem ilgi nav jāmeklē - Indijā viss kā filmās: karstums – jā; netīrība – jā; miljonu drūzma ielās – jā; prātam neaptverama satiksme – jā; asi ēdieni – jā; reliģiski cilvēki – jā; iespaidīgi pieminekļi un celtnes - jā; baisi bezpajumtnieki –jā; bagāti tirgus laukumi – jā; govis ceļmalās – jā, jā, JĀ! Šo sarakstu var turpināt, taču ceru, ka domu uztvērāt. Indijas dienvidu dzīve mani nepārsteidza, taču lika aizdomāties un novērtēt to, kas man dzīvē ir dots.

Indijas cilvēku pozitīvsms ikdienu spīd kā saule

Tirgus sarunas

Ēšana ar rokām Indijā ir tikpat dabiska kā dakšiņa Rietumos vai irbulīši Austrumos

Paaudžu stāvi

Viens no tempļu rituāliem ir sevis iesvētīšana ar pelniem pieres vidū (pelni gan tiek gatavoti no sakaltētu govju izkārnījumiem, kas tiek samalti miltos)

Arī vietējiem kārtības sargiem dzīve nešķiet smaga nasta

Palmu lapās tvaicēti rīsi ir viens no pamatēdieniem

Bērni gan šeit neizsakāmi izteiksmīgi..

un nekautrīgi..

Bieži vien ieintriģēti..

..vai pašnodarbībā izlaisti

Viņi spēj izklaidēt paši sevi un citus..

vai pat pievērsties pieaugušo nodarbēm!

Nekas neparasts, vienkārši iela un gājēji

Izteikti populārs pārvietošanās transports

Kārtējais 'gājējs'

Arī vientuļnieki te dzīvo savu dzīvi

Vietējie taksometri jeb t.s. tuk tuki

Graciozie tempļi un svētvietas

Hinduismā kā pielūgsmes objekti dominē dzīvnieki un māte daba

Necilas būdiņas šosejas malās, ko mēs saucam par veikaliem

Pārpildītie tempļi

un pārpildītie parki!

Tirgū kvantitāte būtiski izdominē kvalitāti..

bet krāsas izdaiļo un atsvaidzina apkārtējo vidi!

Smaids ir labākais mārketinga veids! Indijā to zin visi

Indiešu virtuvē ļoti populārs ēdiens ir dažāda veida pankūkas, kas pārsteidz tevi gan garšā, gan to izmērā (Dosa, Chapathi, Naan, Paratha, Parotta utt)

Gaisīgas un vieglas deserta pankūkas ar kokosriekstu pienu

Rīsi, pankūkas, kartupeļu biezputra, karijs, jogurta mērcītes, saldumi - viss uz viena šķīvja, bet nav arī slikti!

Uzziņai pēc personīgās pieredzes:

»      Attiecībā uz potēšanos pret visām iespējamām infekcijas slimībām – tas ir personisks lēmums, kas jāpieņem balstoties uz saviem ceļojuma nolūkiem, jo obligātās potes iebraukšanai valstī nav. Ja tiek plānots uzturēties tikai pilsētās un viesnīcās, tad potes var izlaist, kā to darīju arī es, taču ar noteikumu, ka tiek sekots līdzi visam, ko liekam mutē (ja ir doma braukt lauku apvidos un klaiņot Indijas tundrās, tad droši vien labāk būs lemt par labu kādai no potēm).

»      Uzmanīgi ar dzeramo ūdeni, vienmēr jāpārliecinās no kurienes tas nāk, jo tas ir visvienkāršākais veids, kā saķert slimības. Visdrošākais ir dzert ūdeni pudelēs, kas pirkts lielajos veikalos.

»       Par spīti galvā dunošai indiešu valodai un tās neskaitāmajiem dialektiem, Indija orientēties ir samērā viegli, jo te plaši tiek lietota angļu valoda (pateicoties kādreizējai Britu valdīšanai gadsimtu gaitās). Atrast nepieciešamos veikalus, preces vai komunicēt ar vietējiem ir daudzreiz vieglāk un vienkāršāk nekā ekonomiski augšupejošajā Ķīnas Tautas Republikā.

»      Pirms ieejas tempļos un citās svētvietās, ļoti būtiski ir novilkt apavus, jo vietējie nemaz nelaidīs tevi iekšā, ja nesekosi viņu paražai. Taču, ja bail basām kājām staigāt pa ‘svēto zemi’(kas ir loģiski, ņemot vērā karstās smiltis, piesārņotos pagalmus utml) var paņemt līdzi gaišas zeķītes, pret ko viņiem iebildumu nebija.

»        Ārzemnieki ar gaišo ādu ir kā luksofors visiem taksometra braucējiem, tomēr, kad runa ir par cenām, tad tās tiks dubultotas vai trīskāršotas vai četrkāršotas, un ja piedāvājumu nepieņem, tad vispār netiksi vests. Labākais variants ir ņemt taksi ar skaitītājiem, tomēr arī tie bieži vien būs uzstādīti vai noregulēti pēc īpašiem parametriem. Līdzīgi ir ar maksas ieejām muzejos, tempļos vai kaulējoties tirgus placī – vietējais cenu līmenis tev NEKAD netiks piedāvāts, jāsamierinās, ka viss tiek ‘uzskrūvēts’ tava iebraucēja statusa dēļ. Tomēr izeja vienmēr ir – atrodi un sadraudzējies ar vietējiem un ļauj, lai viņi tev palīdz iepirkties.

»        Indija ir vislielākā demokrātiskā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita, tomēr ja ir runa par vīriešu un sieviešu tiesībām, demokrātija sarūk. Nebrīnies, ka tempļos vai lidostās vīrieši un sievietes tiek sadalītas divās atsevišķās rindās, lai veiktu nepieciešamās pārbaudes. Nebrīnies, ka restorānos un citās ēšanas iestādēs, kā arī stacijās un viesnīcās, apkalpošanu veic vīriešu dzimtes pārstāvji. Sievietes būs tās, kas rūpēsies par ģimeni un bērniem, jo daudzus darbus tām darīt ir aizliegts (te arī piebilde, ka tas uzskatāmi ir redzams tieši Indijas dienvidos, kur iedzīvotāji ir ļoti tradicionāli un seko senām paražām. Indijas ziemeļos un citās attīstītās teritorijās, šī dzimtes dalīšana nav tik izteikta).

»       Interesanti, lai arī cik nabadzīgi cilvēki dzīvotu Indijā, tomēr vienmēr būs kāds, kas ir vēl nabadzīgāks. Pat ja tev pieder necils dzīvoklis vai māja, tās mazgāšanu un tīrīšanu parasti veiks vietējā istabene, bet ne tu pats, jo viņas te var atļauties visi, arī tie, kas nav tik turīgi.

»        Vislabākais laiks Indijas dienvidu apmeklēšanai ir no decembra līdz aprīlim, kad nokrišņu nav daudz un temperatūra ir patīkami silta (no +20 līdz +25 C)

Saullēkts un atkal jauna diena Indijai! Man gan jādodas tālāk...

51. epizode. Atkāpe 2013-tajā

Tā, tā, tā... zinu jau zinu, ka uzprasos pēc pamatīga pēriena par šitādu klusēšanu gada garumā. Godīgi jāsaka, ka man pat nav kārtīga attaisnojuma, tāpēc sūtiet vien žagarus, ļaunā neņemšu (ja vien tiešām zināt, kur šobrīd atrodos). Pēc mana pēdējā ieraksta var secināt, ka esmu iesākusi jaunas darba gaitas Ķīnas pilsētā Šenzenā (2013. gada maijā) taču, kā dziedam vienā dziesmā, tas bija sen un vairs nav taisnība.

Pagātnē gan ilgi kavēties negribu, tāpēc, lūk, īss un apgaismojošs kopsavilkums par manām gaitām 2013-tajā: ar Ķīnu man parasti viss izvēršas kā ar bitēm, neko nevar zināt, ne paredzēt, tāpēc ilgi tur atkal neuzkavējos un biju atpakaļ Honkongā līdz ar pirmajiem rudens ziediem. Tiesa gan, no Šenzenas līdz Honkogai, izvēlējos garāko ceļu, kas 40 minūšu vietā, ilga vairāk kā desmit stundas, jo man nācās piestāt Latvijā. Mans ceļošanas dokuments bija pārpildīts ar Ķīnas sarkanajiem zīmogiem, kas par nelaimi drīz vien piepildīja pasē visas brīvās lapeles, bet par laimi man, ļāva beidzot redzēt un apskaut savus tuvos, mīļos un ilgi neredzētos. Pēc trim nedēļām Latvijas plašumos, ar jaunu pasi, uzkrātiem spēkiem, lauku vitamīnu pilnu vēderu un laba vēlējumiem biju gatava ar enerģisku sparu atgriezties Honkongā un uzsākt kārtējo cīņu ar imigrācijas dienestu (p.s. par visām iepriekšējām izbraukšanām no un uz Honkongu man jāpateicas HK imigrācijas dienesta striktai, nenogurdināmajai un neuzpērkamai darbībai).

Darba gaitas uzsāku savā ierastajā zinātnes centriņā, kur ar prieku tiku uzņemta atpakaļ un turpināju darbu ar bērniem. Paralēli tam, par manu lielāko aizraušanos kļuva joga, kā rezultātā sāku apmeklēt arī kursus šo zināšanu papildināšanai. Ar pastāvīgu darbu centrā un jauniem sertifikātiem bērnu izglītošanā, ieslīdēju 2014. gadā, joprojām turot īkšķus par labvēlīgu darba atļaujas iegūšanu. Februāris Honkongā izvērtās neparasti auksts (+7 C) un mani īkšķi neizturēja, tāpat kā manas pēdējās cerības uz pastāvīgu darba atļauju, kas kārtējo reizi tika iesaldētas. Mani tālākie plāni tika pieņemti steigā (kas citreiz izvēršas labāk, nekā ilga un stratēģiska plānošana) un aprīļa sākumā jau baudīju +35 C, saulainajā pilsētā Čennai (Chennai). Prātam neaptverami, taču biju nonākusi Indijā.