36.epizode. 2011. gada 29. novembris

2:34 am. Pamostos no dīvainas šņākoņas un nebeidzamiem klauvējieniem pie durvīm (durvju zvans mums nav salabots jau vairākus mēnešus). Prāts mierīgs, jo droši vien naktssargs atkal nāk brīdināt par kādu no notekcaurulēm, kas atskrūvējusies sakarā ar remontdarbiem ārpus mūsu balkona. Nogurums un miegs acīs liek visu ignorēt un lieku galvu atpakaļ uz spilvena.

2:35 am. Dzirdu, ka Alena blakus istabā atver durvis un skaļi runādama pārvietojas pa dzīvokli. Nesaprašanā esmu augšā, slēdzu iekšā gaismu un apjaušu, ka mana istaba ir pilna ar ūdeni. Priekšā peld čībiņas, bet datora vadi, kopā ar lādētāju pilnībā nogrimuši ūdeni, turklāt pieslēgti kontaktam. Atvienoju tos no kontakta un uzmanīgi izvelku no ūdens, ar cerību, ka nebūs bojāti.

2:37 am. Stāvu līdz potītēm mirkstošajā ūdenī un pilnīgā nesaprašanā raugos uz mūsu applūdušo dzīvokli. Max atver durvis un runā ar kaimiņiem, bet es izmisumā pamanu, ka tikko nomainītais interneta modems pilnībā peld ūdenī kā zivs akvārijā. Atliek vien nolādēties un uzmanīgi vilkt to ārā.

2:38 am. Izrādās, ka izraisīto plūdu vaininieki esam mēs, bet iemeslu nevaram saprast, jo nama naktssargs ir paspējis noslēgt mūsu dzīvoklim ūdeni. Cieš arī mūsu stāva kaimiņi, jo viss ārējais koridors ir pilnībā applūdis un ūdens notek gan kāpņu telpā, gan liftā. Par laimi, mums stāvu zemāk neviens nedzīvo.

2:39 am. Panika un stress liek katram no mums rīkoties atbilstoši savām rakstura īpašībām. Max ir darītājs. Pirmais ķer traukus un smeļ ūdeni atpakaļ izlietnē. Alena – vaimanātāja. Panikā staigā šurpu – turpu un OMG ir viņas vienīgie vārdi. Savukārt, es – novērotāja. Smeļu ūdeni, domās cenšos izdibināt problēmas cēloņus un prātoju kā lai ātrāk tiek vaļā no šī posta.

3:20 am. Pēc izlietnē izgāztiem neskaitāmiem ūdens spaiņiem, ūdens līmenis manāmi sāk sarukt. Taču sevī valda nemiers, jo saprotu, ka stāvēšana ar basām kājām aukstajā ūdenī diezin vai būs laba profilakse pret klepu, kuru pilnībā izārstējusi vēl neesmu.

4:07am. Ūdens paliekas veiksmīgi sasmeltas. Mana istaba un personīgās mantas samērā veiksmīgi ir tikušas cauri sveikā. Turpretī maniem vācu biedriem gan nav palaimējies – daudzas lietas nu pamatīgi izmērcētas un bojātas.

4:31 am. Dodos atpakaļ uz gultu, taču pēc satraukumiem un aktīvas fiziskās piepūles vēders nu prasa savu tiesu, tāpēc no miega ne vēsts. Prātā samierinos, ka gulēšana laikam nesanāks un ātrāk gaidu pienākam rītu, taču kaut kā par brīnumu tomēr atlūztu.

9:37 am: Honkongā iestājusies skaidra, saulaina diena, +22 C. Iepriekšējās nakts notikumi kā slikts sapnis ataust atmiņā. Dzīvoklī bardaks, visapkārt žūšanai izmētātas dažādas mantas. Ūdens nav, ik rīta mazgāšanās rituāls izpaliek. Mans deguns bloķēts (kā arī biju paredzējusi), galvā dullums un brokastu apetīte zudusi. Kopā ar Maksu šķetinām problēmas sakni un vienojamiem par turpmāko rīcību.

Plūdu cēlonis: pārrauta virtuves izlietnes ūdens caurule, taču ne mazākās nojausmas ‘kāpēc’.

Cietušie: grāmatas, somas, kurpes, kā arī internets/TV (taču ceļš uz uzņēmuma klientu apkalpošanas biroju jau iestaigāts, tāpēc jācer uz ātru risinājumu)

Aizgājušie: Alenas Ipad, datora lādētājs, digitālā fotokamera. Maksim – apple datora lādētājs.

Ieguvums: no putekļiem tīrs un izskalots dzīvoklis, kā arī jauns krāns virtuvē.

13:45 pm. Dzīvoklī ierodas saimnieks, taču valodas barjera ir abpusēja, tāpēc ar telefonu palīdzību kā tulkus izmantojam savus draugus/kolēģus, lai izskaidrotu notikušo. Izskatās, ka pašam saimniekam piemīt santehniķa prasmes, tāpēc šis nu solās visu salabot, taču izmaksas jāsedz mums pašiem. Ar Maksi cenšamies tielēties un uzstājam, lai izmaksas tiek dalītas uz pusēm, jo mūsu vaina tur nekādas, taču samērā bezcerīgi – ķīnietis ļoti vienaldzīgs un nepiekāpīgs. Samaksājam 300 HKD (~22 Ls) un pēc neilga laika ūdens padeve nu atjaunota. (Vēlāk tomēr noskaidrojam, ka bijām muļķi, jo HK parasti šādas lietas ir saimnieka atbildībā).

19:00 pm. Dodos vakariņās ārpus mājas, lai vismaz uz brīdi aizmirstu visas nedienas. Satieku naktssargu un secinu, ka esam nodarījuši lielāku skādi kaimiņiem, nekā bijām paredzējuši. Iespējams turpmāko nedēļu laikā mūsu pastkastītē var uzpeldēt dažas paziņojuma/maksājuma vēstules. Taču pēc visiem līgumiem un HK likumiem, esam pasargāti, tādēļ visas pārējās sekas nu ir saimnieka atbildība.

Lēnām savedam kārtībā dzīvokli. Labi gan, ka humors no mums nav aizskalots, tāpēc uz visu raugāmies samērā pozitīvi. Vienīgā vēlme, kaut ātrāk no prāta varētu izžāvēt slapjās atmiņas un atgūt naktsmieru.  

35.epizode. Ikdienas ķibeles

Manas sērijas atkal sāk iekavēties, jo pēdējā laikā nācās pacīnīties ar divām ikdienas ķibelēm. Ķibele numur viens bija klepus, no kura netiku vaļā jau pāris nedēļas. Laikam manās plaušās ir sakrājies pārlieku daudz Honkongas putekļu un drazas, kā rezultāta organisms sasniedzis savu limitu un sāk pretoties. Taču visticamāk tas ir sausais gaiss un gaisa kondicionieri, jo, lai arī klāt novembris, tomēr gaisa temperatūra nekrīt zemāk par +22 C grādiem, dienas ir saulainas un skaidras, tādēļ vēl bez tiem iztikt ir grūti. Ņemot vērā esošos apstākļus, tad man ir tikai divas iespējas – vai nu izslēgt kondicionieri un nakts vidū nokarst savā bunkurā vai arī turēt to ieslēgtu un spēcīgi klepot līdz iekšējie orgāni nāk ārā. Es izvēlējos otro variantu un līdz ar to pieteicu karu savam ienaidniekam.

Iesākumā, protams, turējos pie mūsu pašu sentēvu metodēm, taču kaite izrādījās nopietnāka nekā paredzēju, tādēļ kombinācija tēja – medus - siltas kājas izvērtās nesekmīga. Piens ar medu vienmēr ir bijis iedarbīgs līdzeklis, taču šejieniešu pienu es atturos iegādāties, jo te tas stāv plauktos nevis ledusskapjos, tādēļ nedaudz apšaubu tā labās īpašības. Vēl viens variants bija izmēģināt draudzenes pārbaudītu metodi medus + rutks, taču vietējā tirgū, līdzās bambusa dzinumiem, ūdens kastaņiem un sinepju lapām, šādu latvju brīnumu neatradu.

Kad kaite sāka nopietni iejaukties manā ikdienas sabiedriskajā dzīvē, izlēmu, ka nu talkā jāņem austrumu ieroči, tāpēc devos uz vietējo zāļu bodi. Pārdevēja angliski nerunā, bet nevajadzēja ar, jo atlika vien noklepoties un norādīt uz plaušu rajonu, kad tantei mana kaite skaidra. Dažu sekunžu laikā manā priekšā tiek nolikta zāļu kastīte, ievērtēju cenu, kas ir samērā lēta (~ 3,7 Ls) un darījumam piekrītu. Par laimi instrukcija ir gan ķīniešu, gan angļu valodā, tādēļ tālāk varu rīkoties pati. Zāļu sastāva pamatā ir čūskas žults, un lai gan nedaudz aizdomīgi bija dzert šādu brīnumu, tomēr riskēju, galvenokārt, sava naktsmiera dēļ. Jāsaka godīgi, ka zālītes palīdzēja, jo jau pēc dažām dozām jutu, ka pašsajūta sāk uzlaboties un klepošana kļūst retāka un vieglāka. Te nu bija manas pirmās ķibeles atrisinājums un jācer gan, ka tas būs ilglaicīgs.

Šādi nu izskatās manis lietotā ķīniešu aptieciņa pret klepu

 

Mana ķibele numur divi ir internets, jo viendien istabas biedrene diezgan neveikli pamanījās sabojāt kontakta vadus, tādēļ vairākas dienas tikām atslēgti no ārpasaules. Jāsauc palīgā tehniskie speciālisti, taču, lai pie tiem tiktu, bija mazliet jānopūlas. Kā izrādījās, zvanīšana uz palīdzības tālruņiem, nebija diez ko izdevīga, jo līnijas ir noslogotas un jārēķinās ar lielu gaidīšanu. Bet, kad beidzot tiec savienots, tad problēma joprojām netiek atrisināta, jo personāls ir aizņemts un apgalvo, ka atzvanīs, taču tas nenotiek. Tad nu atlika vien doties uz klientu apkalpošanas biroju un par savu problēmu sūroties tur. Par laimi, rindu tur nav, apkalpošana rit raiti un abpusēja sapratne ir panākta, tādēļ jau nākamajā dienā tiekam pie tehniskā dienesta vizītes. Problēma izvērtās vienkārša – modema vaina, tādēļ tiekam pie jauna, turklāt tehniķis apgalvo, ka jāmaksā ar nebūs. Izklausās labi un te nu arī otrās ķibeles atrisinājums.

Atkāpei no manām ķibelēm, tad gribas vēl pieminēt, ka novembris man izvērtās visai latvisks, jo iepazinos un satiku vairākus tautiešus. Jāpateicas sociālajam tīklam (Facebook), ar kura palīdzību tad arī uzzināju, ka IR latvieši arī šajā malā un samērā daudz (~30), turklāt ik pa brīdim tiek rīkoti kopā sanākšanas pasākumi. Pievienojos šai grupai arī es un pavisam drīz saņēmu arī pirmo ielūgumu kopīgi apmeklēt starptautisko vīna un dzērienu izstādi, kurā, līdzās vispasaules alkohola uzņēmumiem, savu produkciju prezentēja arī „Latvijas Balzams”. Ielūgumus mums nosūtīja Latvijas goda konsuls, tādēļ ieeja pasākumā bija bezmaksas. Vīns, jauka latviešu sabiedrība un diena uzņem jau citus apgriezienus! 

Starptautiskā vīna izstāde Honkongā

Un te nu mūsējie!

Krāsains stends. Žēl tikai, ka HK veikalos šīs pudelītes vēl neesmu manījusi

Starp latviešiem - izstādes labākajiem vīna ekspertiem!

34.epizode. Kāzu zvaniem skanot

Uzreiz laikam jāsāk ar to, ka satraukumam nav pamata, jo pie ķīniešu altāra doties neplānoju, bet vēlējos padalīties ar iespaidiem no ķīniešu kāzām, kuras apmeklēju nesenā oktobra otrdienas vakarā. Kāzas svinēja viena no mūsu TLG kolektīva bijušajām menedžerēm, vārdā Mandy, bet pats smieklīgākais ir tas, ka personīgi viņu nepazinu un nekad iepriekš nebiju satikusi. Lielākā daļa no mūsu esošajiem un bijušajiem kolēģiem tika pie ielūgumiem, tāpēc, lai dalītos iespaidos ar pārējiem, uz šo pasākumu nolēmu uzprasīties arī es. Pēc redzētā, dzirdētā un pašai piedzīvotā, šoreiz tad īsumā par ķīniešu kāzu īpatnībām.

Sākumā jāsaka gan, ka ķīnieši visai nopietni uztver kāzu ceremonijas un samērā strikti turas pie visām tradīcijām. Taču pēdējos gados savu lomu spēlē globalizācija un, kā jau citās valstīs, arī šeit daudzas paražas tiek aizlienētas no citu tautu kultūrām. Parasti kāzas tiek atzīmētas lielā draugu un radu pulkā, un šīs, kurās pabiju nebija izņēmums, jo kopumā tajās bija ~250 cilvēku.

Līdzīgi kā Latvijā, arī šeit dienas ritmā tiek ietverta laulību reģistrācija dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā, bet noslēgumā viesi tiek aicināti mieloties pie vakariņu galdiem. Ņemot vērā lielo draugu/radu skaitu, tad šis pāris dienas notikumos bija vien ģimenes un līgavas māsu/līgavaiņa brāļu lokā, bet pārējie viesi pievienojās tikai vakara noslēgumā daļā (šāds scenārijs ir visai izplatīts Honkongā, jo cilvēki parasti ir aizņemti. Šī iemesla dēļ nav svarīgi, kurā dienā kāzas tiek rīkotas, jo uz vakariņām cilvēki parasti var ierasties jebkurā nedēļas laikā). Viesu reģistrācija sākās piecos pēcpusdienā, vakariņas astoņos, bet ballīte noslēdzās jau vienpadsmitos, kas bija samērā apdomīgi, jo visiem otrajā dienā ir jādodas uz darbu. 

Vieta: kāzu maltīte parasti tiek pasūtīta restorānos vai viesnīcās, tāpēc par visu parasti parūpējās attiecīgais personāls, taču laika limits līdz ar to ir samērā ierobežots un ballēšanos nekad nenotiek visas nakts garumā, kā tas pieņemts mūsu pusē. Kāzās, kurās pabiju maltīte tika pasūtīta 8.stāva restorānā, kas atrodas vienā no HK ievērojamiem debesskrāpjiem, līdz ar to apkārtējā vide bija visai spoža un acis žilbinoša. Pēc vietējo atzinumiem, viena galdiņa aptuvenās izmaksas šādā restorānā esot robežās no ~700 EUR līdz 1000 EUR. Kopumā tur bija 23 galdiņi, tāpēc aptuvenas kopējās izmaksas katrs var izrēķināt pats, taču tas ir visai normāli, jo šāda veida kāzu svinības vienreiz mūžā var atļauties katrs vidējais honkongietes. Jāatzīmē arī tas, ka parasti par kāzu izmaksām rūpējas līgavaiņa vecāki un pie šī rituāla ķīnieši turas diezgan strikti.

Dāvanas: attiecībā uz dāvanām, tad šeit tas ir pavisam vienkārši – naudiņa sarkanā aploksnītē un nav īpaši jālauza galva par to, ko lai pārim dāvina. Būtībā viesi maksā tikai par vakariņām, jo pāris šo naudiņu izmanto restorāna/ēdiena izmaksu segšanai. Attālākie radi un paziņas parasti aploksnītē neliek vairāk par 30 EUR vai 50 EUR, savukārt, tuvākie draugi un ģimenes locekļi atļaujas nedaudz vairāk, taču ar bez īpaša pārspīlējuma.

Torte: Kad ieraudzīju kāzu torti, tad biju nedaudz sastingusi no šāda brīnuma, taču izrādījās, ka tas ir tikai tāds neīsts paraudziņš. Šajās kāzās viesiem torte netika dalīta, jo tas parasti novilcina laiku. Tā vietā pāris tikai simboliski kopā sadalīja pavisam necilu tortīti pirms pašām vakariņām. Taču interesanti tas, ka viesi tomēr tika pie kārumiem, tikai nedaudz citādā veidā – katrā ielūgumā tika pievienots viens kupons no HK populāras maiznīcas, kas dod iespēju saņemt 20 bezmaksas kūciņas pēc pašas izvēles jebkurā laikā (kupona derīguma termiņš ir 10 gadi). Pārsteidzoši, bet savu kuponu vēl neesmu paspējusi izmantot. 

Lai cik majestātiski arī izskatītos, tomēr tā nav īsta!

Fotogrāfijas: pirmskāzu foto seansi ir viens no raksturīgākajiem Honkongas mūsdienu trendiem, kuram seko visi jaunie pāri. Pāris pasūta fotogrāfu, sapošas īrētos tērpos un pozē visai neierastās vietā un šāda veida seansi ir vairāki. Ķīnieši uzskata, ka ir skaisti tikai jaunībā, tāpēc naudu šim pakalpojumam nežēlo. Un svarīgi piebilst, ka fotogrāfijas ir gatavas jau pirms paša lielā notikuma un tiek izmantotas gan ielūgumu veidošanā, gan stendu izdaiļošanā. Šo kāzu seansu bildes viesi varēja aplūkot trīs iespaidīgi skaistos albumos: 

Šāda veida foto stendi bija izvietoti visā restorānā

Viens no kāzu foto albumiem

Kleita: attiecībā uz līgavas kleitu, tad šajās kāzās redzētais man bija kaut kas pavisam jauns un neparasts. Vienas kleitas vietā, līgavai bija piecas kleitas, kuras tika mainītas visas dienas garumā. Sākumā Mandy tērpās ķīniešu tradicionālajā sarkanajā kleitā, tad reģistrācijas laikā mugurā tika vilkta baltā kleita, bet dienas noslēguma daļā līgava izrādīja vēl 3 dažādas kleitas. Un protams, pošanās notika visas dienas garumā, jo katrai kleitai sava frizūra un savs make-up. Man jau liekas, ka tā ir līgavas mocīšana, bet tā nu šai pusē lielākā daļa pāru darot.

Dienas sākumā līgavai mugurā ir tradicionālais ķīniešu tērps

Šādi pāris izskatījās pirms vakariņām

Vakariņu laikā līgavai mugurā vēl viens krāšņums

 

Ēdiens: Kā jau restorānos pieklājas, katram galdiņam savs oficiants un katram ēdienam jauni šķīvji. Viesmīļi piegādā ēdienu un brālīgi sadala visiem uz katra šķīvja. Kad šķīvis tukšs, tad lietotie tiek novākti, un atkal nāk jauns ēdiens un atkal jauni šķīvji un jauna dalīšana. Un tā aptuveni 10 reizes. Ēdieni ir dažādi, ļoti gardi un neparasti: 

Restorāna apkalpojošais personāls

Šis bija vakara pirmais ēdiens

Daži kārumi vakara noslēguma daļā

Šo kāzu īss dienas scenārijs bija sekojošs: Jaunajam pārim un viņu vecākiem šī diena sākās jau astoņos no rīta, kad līgavainis devās pēc savas līgavas uz viņas vecāku mājām. Pirms līgavas saņemšanas, līgavainim ir jāpierāda, ka viņš ir tās vērts, tāpēc tiek pakļauts dažādu uzdevumu veikšanai. Pāra gaitām visas dienas garumā seko arī līgavas māsas un līgavaiņa brāļi. Kad vecāku svētība saņemta, tad līgava savu sarkano kleitu nomaina uz baltu un diena turpinās dzimtsarakstu nodaļu, lai kopīgi reģistrētu savas attiecības. Pēc laulības noslēgšanas notiek kārtējā kopīgā fotografēšanās un nelielas izklaides parkā. Pēcpusdienā visi dodas uz restorānu, kur līgava pārģērbjas mirdzošā zelta kleitā un pēc pieciem sāk ierasties pirmie viesi. 

Lai īsinātu laiku pirms vakariņām, daudzi viesi izmantoja domino galdiņus

 

Kad viesi lēnām ieradušies un piereģistrējušies, pulksten astoņos visi sēstas pie galda un līgava atkal tiek ietērpta baltajā tērpā. Pāris simboliski ierodas restorānā un kāpj uz skatuves, lai pateiktos visiem klātesošajiem. Ar lieliem ziedu pušķiem tiek godināti abi pāra vecāki, sagriezta mazā torte un kopīgi uzsaukts tosts:

Šī nu tad arī bija kāzu torte, kura tika izmantota tikai simboliskai griešanai. Un līgavai mugurā atkal baltā kleita.

Pateikšanās vecākiem

Tosts ir uzsaukts un galdā tiek klātas vakariņas

 

Vakariņu laikā līgava atkal ir prom, lai pārģērbtos, savukārt uz ekrāniem tiek rādīts video no jaunā pāra dienas piedzīvojumiem, līdz ar to arī visi klātesošie var būt liecinieki šai skaistajai dienai. Vakariņu laikā pasākumu vada arī divi vadītāji un viesi tiek izklaidēti ar nelielām galda atrakcijām. 

Video no pāra dienas gaitām

Jaunā pāra mašīnas dekorācijas

 

Kad līgava ir atgriezusies, tērpusies ceturtajā tērpā, jaunais pāris dodas pie katra galdiņa, lai uzsauktu tostu un ēšana turpinās. Kad galdā tiek pasniegts saldais ēdiens, tiek dots signāls, ka vakariņas iet uz noslēguma galu un daudzi viesi sāk posties mājup. Līgava nomaina kleitu pēdējo reiz un pāris lēnām atvadās no visiem ciemiņiem. Ap pulksten vienpadsmitiem garā dienu nu ir noslēgusies un es varu vien apbrīnot jaunā pāra izturību un saulainos smaidus līdz pat pēdējam viesim. 

Esošie un bijušie LTG kolēģi ar smaidīgo jauno pāri vidū

33.epizode. 80 minūtēs apkārt zemeslodei

Klāt ir oktobris un pavisam nemanot Honkongā ir pielavījies rudens. Par to gan neliecina zeltainas lapas pilsētas kokos, bet gan musonu vēji un to nestie nokrišņi. Dienas ir apmākušās un ar lietu jārēķinās vai katru dienu, taču gaisa temperatūra joprojām pārsniedz +25 C, tāpēc šortu un t-krekliņu sezona joprojām nav beigusies. 

Mans oktobris iesākās ar lieliska svētku salūta vērošanu Viktorijas līča krastā par godu Ķīnas nacionālajai dienai. Par godu šiem svētkiem tikām pie divām papildus brīvdienām, ko varēja veltīt lieliskai atpūtai un izklaidei. Ķēru šīs dienas kā iespēju, lai vēlreiz dotos pārrobežas virzienā, jo manas Ķīnas vīzas derīguma termiņš teju gāja uz galu. Mana ceļabiedre šoreiz bija Patrīcijas jaunākā māsa Elizabete, kuras mērķis, savukārt, bija zobārsta vizīte, jo HK šie pakalpojumi ir salīdzinoši dārgs prieks. Pirms ārsta vizītes nolēmām izmantot šo braucienu vēl lietderīgāku un doties nelielā Šenjaņas (Shenzhen) pilsētas ekskursijā. Pēc Elizabetes tantes ieteikuma nolēmām doties uz vietu, dēvētu par Window of the World, taču ar vismazāko nojausmu par to, kas tas ir. 

Pēc ~40 minūtēm un vairāk nekā 10 pavadītām pieturām pilsētas apakšzemes transportā (jeb metro) sasniedzam galamērķi un esmu gandrīz vai augšpēdus, jo manā priekšā uzplaiksna Eifeļa tornis. Kad pirmais šoks ir pārskrējis, nāku pie apziņas un tikai tagad apjaušu, ka Window of the World ir izklaides parks, kurā izvietotas pasaules populārāko apskates objektu miniatūras. Pēc tik negaidīta notikumu pavērsiena, diena uzņēma jaunus apgriezienus un prieks manās actiņās bez šaubām bija neaprakstāms. Un pats galvenais, ka mūsu 80 minūšu ceļojums apkārt zemeslodei nebija ne nogurdinošs, nedz arī spēku izsmeļošs, bet gan prieka, līksmības un iespaidu bagāts. Nelielam ieskatam tālāk arī daži foto uzņēmumi: 

Metro satcijā

Pie parka ieejas un zem kājām paveras visa pasaule

Mazā Indija

Tālāk uz Japānu un šī parka daļa no tiesas atgādināja par šīs zemes vērtībām

Geiša zem ziedoša ķiršu koka

Vienmēr esmu vēlējusies nokļūt Sidnejā un te nu tā ir!

Havajiešu miteklīši

Pāri okeānam uz Amerikas krastiem, pa ceļam apskatot Lieldienu salas

Rašmora kalns ar visām prezidentu sejām

Ņujorka gan nedaudz ar vēsturisku elpu, jo dvīņu torņi vēl dzīvi

Šovs Āfrikā.

Kur Ēģipte, tur piramīdas

Un te nu Eiropa un mazā dāņu nāriņa

Pastaiga pa Elizejas laukiem Francijā

Skats no Eifeļa torņa platformas, fonā ar visām ķīniešu daudzstāvenēm

Slēpošanas prieki Alpos

Pamazām sāku aizgūt ķīniešu ieradumus

 

Bet nu bildēs ir tikai mazumiņš no tā visa, ko tur varēja redzēt un izbaudīt, turklāt papildus tam apmeklētājiem ir pieejamas arī dažādas atrakcijas, kā arī lēti ēdieni un ķīniešu uzkodas, lai remdētu dienas izsalkumu. Cilvēkiem, kuriem patīk ceļot un tiem, kuri pabijuši jau dažādās vietas, šis parks noteikti būtu lieliska iespēja atsvaidzināt savas ceļojuma detaļas un pakavēties atmiņās.

Pēc piedzīvojumiem bagātas dienas, devāmies robežas virzienā, lai Elizabete varētu apmeklēt savu zobārstu, savukārt es, pēc garas, kājām nostaigātas dienas nolēmu dot otru iespēju pēdu masāžai. Un tas bija tā vērts, jo beidzot arī es varēju no sirds izbaudīt šo lēto prieku, kas, bez sāpēm atnesa viegluma sajūtu manām kājiņām. 

32.epizode. Nav viegli būt bērnam Honkongā

Dienu no dienas, mēnešus no mēnešiem pavadot kopā ar bērniem un komunicējot ar viņu vecākiem dzirdēts daudz dažādu stāstu par HK izglītības sistēmu, tāpēc gribējās to visu nedaudz apkopot vienuviet. Turklāt pavisam nesen apmeklēju arī HK Politehnisko universitāti un ieskatījos studentu dzīves apstākļos, tāpēc šajā epizodē arī neliels ieskats Honkongas izglītības sistēmā. Taču svarīgi piezīmēt, ka turpmāk rakstītais ir balstīts tikai un vienīgi uz vecāku/kolēģu/paziņu dzirdētiem stāstiem, kuru ticamību neesmu pārbaudījusi. 

Kā var nojaust, dzīvot septiņu miljonu pilsētā, kur konkurences apstākļi ir pavisam dabiska iezīme, ir liels izaicinājums ikvienam, tāpēc bērniem ar to jāsaskaras jau līdz ar pirmajiem soļiem. Taču vēl grūtāk ir viņu vecākiem, kuriem jāgādā par bērnu izaugsmi un izglītību. Atrast un nodrošināt vietu HK bērnudārzā vecākiem ir gandrīz vai kā neiespējamā misija (līdzīgi kā Rīgā), tāpēc populārākās vietās vecāki parasti piesaka rindu jau tad, kad bērns vēl nav dzimis un pavisam normāli ir tas, ka pieteikuma anketai parasti tiek pievienota gaidāmā pirmdzimtā sonograma. Taču tas ir tikai sākums. Kad bērns ir piedzimis un filipīniešu mājkalpotājai izauklēts, apmēram divu gadu vecumā vecāki ved tos uz bērnudārziem, kur tiem ir jāiztur arī pārrunas. Bieži vien bērnus iztaujā vienus pašus, lai pārliecinātos cik tie ir neatkarīgi, komunikabli un pastāvīgi. Parasti liels pluss uzņemšanai vēlamajā bērnudārzā ir dažādi sertifikāti, piemēram, apmeklējis mūzikas nodarbības, peldēšanas kursus, angļu valodas grupiņas utml. Arī manā darba vietā ļoti pieprasīti ir sertifikāti, kurus izsniedzam pēc katra semestra noslēguma, ja bērni apmeklē 85 % nodarbību.

Kad bērns beidzot tiek uzņemts bērnudārzā vai pirmskolas izglītības iestādē, tad to režīms kļūst visai noslogots, jo tiek pārpildīts ar dažādām aktivitātēm, turklāt parasti vecāki izvēlas vēl papildus ārpus bērnudārza nodarbības (piemēram, vingrošanas vai baleta nodarbības), tāpēc mazos radījumus var tikai apbrīnot par to izturību. Viena no mammām kādreiz mums stāstīja, ka ņēma speciālu atvaļinājumu darbā, lai savam divus gadus vecajam bērnam iemācītu pastāvīgi nokļūt līdz bērnudārzam ar tam paredzēto speciālo autobusu. 

Droši vien jautāsiet: un kur vecāki? Vecāki strādā no rīta līdz vakaram, no pirmdienas līdz sestdienai, lai pelnītu iztiku, apmaksātu rēķinus un vietu saviem bērniem izglītības iestādēs. Esmu pieredzējusi jau neskaitāmus gadījumus, kad bērns taujā pēc savas filipīniešu aukles un nodarbībās nemaz negrib piedalīties ar saviem vecākiem, jo nav pieradis pie to klātbūtnes. Būtībā aukles ir tās, kas mazos honkongiešus izaudzina un aprūpē un izvadā pa nodarbībām un tas ir pavisam normāli. 

Pamatizglītības un vidējās izglītības gados konkurence nedaudz samazinās, jo, līdzīgi kā citur, Honkongā pastāv gan valsts, gan privātās skolas un iespēja mācīties ir gandrīz visiem. Taču galvassāpes vecākiem atkal saasinās, kad bērni jāsūta augstskolās, kur konkurences apstākļi ir līdzīgi kā bērnudārzos.

Vienā brīvā trešdienā, apmeklēju HK Politehnisko Universitātē, kur mani sagaidīja gide Katrīna - viena no manām bijušajām pusslodzes darba kolēģēm, kas ir gan šīs skolas absolvente, gan pašreizējā darbiniece. Pēc viņas stāstiem tad arī secināju, ka lai kļūtu par studentu Honkongā, jaunietim jābūt ne tikai gudram un apķērīgam, bet arī bagātam un savā ziņā arī veiksminiekam.

Izrādās, ka visiem studēt gribētājiem ir jārēķinās ne tikai ar komplicētiem iestājeksāmeniem, bet arī ar 40 000 līdz 80 000 HK dolāru ikgadēju studiju maksu (kas ir apmēram 2700 līdz 5300 Ls gadā). Protams, lai apmaksātu šādu summu, studenti parasti ņem kredītus vai arī piesakās uz valsts atmaksātām stipendijām, kas sedz apmēram pusi no studiju maksas. Taču, lai tiktu pie šīm stipendijām vai valsts garantētām zemajām procentu likmēm, ģimenes ienākumu līmenis vienmēr tiek rūpīgi pārbaudīts un izmeklēts, tādēļ, jo bagātākas ģimenes, jo mazāku valsts atbalstu tās saņems (kas ir samērā godīgi). Taču arī saņemot palīdzību no valsts, studiju maksa nekad netiek segta pilnībā, tādēļ studentiem vienmēr jārēķinās ar to, ka pēc studiju beigšanas aizņemtā daļu vienmēr būs jāatmaksā bankām vai vecākiem. 

Attiecībā uz pašiem studiju apstākļiem un sadzīvi, tad jāsaka, ka tie neko daudz neatšķiras no maniem pieredzētajiem Vidzemes augstskolā. Ir gan lekcijas, gan semināri, gan praktiskie darbi, kā arī dažādi interešu klubi, kuros ikviens var piedalīties un apliecināt sevi. Taču lielākā atšķirība laikam ir tā, ka augstākā izglītība (pat vienkāršākā, kā, piemēram, trīs gadu bakalaura grāds) šeit tiek īpaši novērtēta darba tirgū, jo, kā jau minēju, ne katram ir tā veiksme kļūt par studentu. Un studenti šeit nelauza galvu par to vai pēc diploma iegūšanas atradīs sev darbu, jo darba iespējas tiem tiek nodrošinātas pat ņemot vērā lielos konkurences apstākļus.

Lai gan šajā Universitātē studē apmēram 40 tūkstoši studentu, staigājot pa tās teritoriju milzu pūļus nekur nejutu, jo iekšējās ēkas ir izkārtotas tā, lai ikvienam būtu ērti orientēties. Visa  teritorija ir kā maza iekšējā pilsētiņa, kur var atrast visu nepieciešamo: pazemes auto parku, vairākas kafejnīcas un restorānu, bibliotēku, banku filiāles, sporta centru un baseinu, medpunktu, amfiteātri utt.  Labākam iespaidam tālāk arī dažas bildes:

Kopējā augstskolas teritorijas karte, kur ēkas tiek sarindotas alfabēta secībā un ikviens var viegli atrast sev nepieciešamo

Skolas teritorijā katra ēka ir nosaukta kāda ietekmīga sponsora vārdā, kas devis lielu ieguldījumu Universitātes attīstībā

Šis ir augstskolas izpētes un laboratoriju centrs, kura celtniecību pilnībā ir sponsorējis Honkongas bagātākais cilvēks (vārdu gan neatceros)

Kopumā Universitātei lielu daļu līdzekļu bieži vien ziedo dažādas bagātas personas, tādēļ lielākie ziedotāji izpelnās arī sava vārda iegravēšanu ‘ābolītī’, kas izvietots skolas teritorijas centrā.

Ekrāni - lieli un mazi izvietoti visā skolas teritorijā

Universitātes sporta zāle un protams, studenti spēlē badmintonu, kas ir populārākais sporta veids šajā pusē. Tagad nav šaubu par to, kāpēc Ķīna valstu sacensībās vienmēr ‘nosmeļ’ visas medaļas.

Viena no skolas kafejnīcām, kur studentu nekad netrūkst

Nobeigumā jāsecina, ka bērnu dienas Honkongā (vai citā miljonu pilsētā) nav tās saldākās un droši vien daudzi no viņiem pat nepiedzīvo tos bezrūpīgos mirkļus, kādus savulaik piedzīvoju es. Taču tā vietā viņiem tiek ieaudzināts spītīgs raksturs, lai tiektos un ‘izsistos’ pēc kaut kā labāka lielajā burzmā. Protams, vienmēr var diskutēt kas ir labāk, kas ne, taču es priecājos, ka savā bērnība cepu kūkas smilšu kastē, spēlēju kariņus ar pagalma zēniem un ‘aizņēmos’ ābolus no skolas lauciņiem, tā vietā lai kopā ar savu auklīti berztos starp cilvēku pūļiem sabiedriskajā transportā un steigtos uz nodarbībām, par ko vecāki maksā par sūri pelnīto naudiņu. 

Nelielai atkāpei no tēmas: šodien, 2011. gada 29.septembrī, Honkongā tika izsludināts signāls T8. Taifūns, vārdā Nesat, virzījās ~350 km attālumā no Honkongas, tāpēc lietus un stipra vēja ietekmē, visiem tiek ieteikts uzturēties telpās. Tā kā signāls tika izsludināts rīta pusē, tad tas nozīmē tikai vienu - brīva diena man un kolēģiem, jeij!