17.epizode. Viktorijas virsotnē

Nespēju aptvert to, cik ātri Honkongā paskrien laiks. Liekas, ka vēl tikko publicēju sava memuāra 16. epizode, bet nedēļa ir galā un atkal jādalās ar piedzīvoto. Varbūt nākotnē būs jāapsver doma savus ‘sižetus translēt’ retāk, taču tā kā ‘skatītāju’ atsauksmes ir lieliskas, tad šo domu pagaidām atmetu. 

Kā zināms, nedēļas sākumā tika atzīmēta Valentīna diena, taču man par pārsteigumu nācās secināt, ka Honkongā šie svētki nav tik populāri un komerciāli kā Latvijā. Veikalu skatlogi nebija pārpildīti ar sarkanām sirsniņām, plīša lācīšiem un šokolādes konfektēm un atmosfēra ielās bija gandrīz kā parastā darba dienā. Tikai ik pa brīdim ielās manīju pārīšus un meitenes ar savdabīgiem pušķiem rokās, un izrādās, ka tumši sarkanas rozes nav pieprasītākās Valentīndienas puķes Honkongā. Vispopulārākie šeit ir papīros ietīti pušķi ar rozā, zilām vai baltām rozēm, kuras papildina vēl citas puķes un dažviet man atgādināja kompozīcijas, ko mēs Latvijā pasūtam uz bērēm.

Gandrīz visos Honkongas bāros un klubos ir ieviesta lieliska tradīcija – katru trešdienu notiek t.s. dāmu vakari (jeb Ladies night), kur visām meitenēm/sievietēm par brīvu tiek uzsaukti dzērieni visa vakara garumā. Katrs bārs brīvi izvēlas to alkoholisko dzērienu, ko ‘lies’ dāmām, tāpēc meitenēm atliek tikai meklēt sev piemēroto vietu, kur ‘ieballēt’. Par šādu tradīcija biju dzirdējusi jau sākumā, kad šeit ierados un mani istabas biedri vienmēr mudināja iet un pamēģināt, taču parasti biju vai nu nogurusi vai arī bez kompānijas. Tad nu beidzot šonedēļ ar darba kolēģēm spējām izbrīvēt trešdienas vakaru, lai dotos ‘nakts lidojumā’, turklāt izvēlējāmies tieši mana dzīvojamā rajona bārus, kurus pārsvarā apmeklē Honkongā dzīvojošie eiropieši. Bārs, kurā atradām sev vietu, par brīvu ‘lēja’ šampanieti, tādēļ viena pēc otras mūsu glāzes tukšojās un pildījās atkal no jauna. Es spēju izturēt līdz divpadsmitiem, jo atbildības sajūta lika doties mājās un izgulēties, jo kā nekā otrajā dienā jābūt darbā. Taču dažas no kolēģēm ‘iesila’ ne pa jokam un savu vakaru turpināja jau citā bārā, kur par brīvu tika uzsaukts šņabis. Lieki piebilst, ka viņu pašsajūta otrajā dienā nebija no labākajām, un dažām pat nācās saīsināt savu darba dienu.

Ceturtdiena bija mana darba īsā diena, kad strādāju tikai līdz 16.00 pēcpusdienā, tāpēc ar Viktoriju nolēmām, ka brīvo vakaru vajag izmantot lietderīgi. Devāmies uz Honkongas salas augstāko punktu (552 m), ko dēvē par Viktorijas virsotni. Šī ir viena no Honkongas iecienītākajām un tūristu apmeklētākajām vietām, par ko liecina arī cilvēku rindas pat pelēkajos laika apstākļos. Nokļūšanas veidi līdz virsotnei ir dažādi (autobuss, maršruta busiņi, kāpšana ar kājām) un katrs var izvēlēties sev piemērotāko, taču visaizraujošākais ir brauciens ar tramvajiņu, kas maksā 25 HK dolārus (~1,6 Ls). Pēc nepilnu 5 minūšu brauciena esam galā un varam baudīt Honkongas ainavu no augšas. Mums nebija paveicies ar laika apstākļiem, jo debesskrāpji bija dūmakā tīti, taču HK panorāmas vērošanas nav vienīgā aktivitāte, ko šajā virsotnē var darīt. Apmeklētāji var iepirkties lielveikalā vai mazajās suvenīru bodītēs, ieturēt maltīti kādā no restorāniem vai arī vienkārši pastaigāties virsotnes parkā. Šeit atrodas arī vaska figūru muzejs, taču tā kā ieejas maksa bija samērā augsta (~11 Ls), tad nolēmām to todien neapmeklēt, turklāt mums pilnīgi pietika arī ar Džeimsa Bonda klātbūtni pie muzeja ieejas. Atpakaļ ceļā izvēlējāmies lētāko no variantiem – doties lejup ar kājām, kas aizņēma apmēram stundu.

Ar Viktoriju pašā Viktorijas virsotnē

Ar Bondu pie muzeja ieejas.

Šonedēļ nelielas izmaiņas pieredzēju arī darba vidē. Iepriekš jau biju minējusi, ka uzņēmumam „Little gym” Honkongā ir divas sporta zāles – viena, kas atrodas uz salas un kurā šobrīd praktizējos arī es, un otra, kas atrodas uz pussalas jeb Kowloon teritorijā. Tā kā vairāki darbinieki bija apslimuši, tad piektdien mani nosūtīja uz otru darba vietu, lai aizvietotu iztrūkstošos kolēģus. Sākumā biju sapīkusi, taču beigās viss izvērtās samērā labi, jo iepazinu tuvāk vēl citus kolēģus. Teorētiski pastāv iespēja, ka priekšnieks mani var pārcelt uz Kowloon pastāvīgā darbā, jo tur regulāri trūkst darbinieki, taču ceru, ka tā nenotiks. Ja notiks, tad iespējams būs jāmeklē sev jauns miteklis ‘otrajā’ pusē, jo braukāšana šurp un atpakaļ no manis prasīs papildus līdzekļus un laiku. Taču turam īkšķus, lai tā nenotiek! 

P.S. Lūk arī bildīte no pagājušajā nedēļā apmeklētā Korejas BBQ restorāna. Galda vidū gāzes plītiņas, uz kurām apmeklētāji paši cep gaļu/zivis/dārzeņus.

16. epizode. Algas diena

Atgriežoties no Filipīnām, atpūtai laika nesanāca, jo jau nākamajā dienā bija jādodas uz darbu, turklāt agrāk nekā darbadienās. Taču no noguruma nebija ne miņas, jo diena izvērtās ļoti aktīva un patīkama. Sākumā no priekšnieka saņēmu savu pirmo algas čeku par janvāra padarīto darbu, bet vēlāk arī vairākas aploksnes ar naudiņu no bērnu vecākiem. Kāpēc? Tāpēc, ka ķīniešiem ir interesanta tradīcija – Jaunajā gadā viņi sarkanās aploksnēs ieliek naudiņu (tik, cik vēlas) un dāvā tās gan saviem draugiem un radiem, gan kaimiņiem un paziņām, vēlot labklājību un bagātību. Tā kā lielākā daļa no vecākiem ir regulārie ‘The Little gym’ apmeklētāji, tad daži no viņiem aploksnes dāsni dāvāja arī mūsu personālam. Nedēļas laikā ik dienu saņēmām pa vairākiem naudas bonusiem, kas nu jau kopumā veido ievērojamas summiņas. Sākumā jutos pat neērti, jo man šāda tradīcija ir sveša, taču ar katru nākamo saņemto aploksnīti sāku pierast un tagad jau bez vainas apziņas tik ņemu. 

Šonedēļ darbā kārtoju arī pirmo eksāmenu – pilnas nodarbības vadīšana bērnudārza vecuma grupai. Mēģinājumos man gāja visādi, taču formālajā vērtēšanā mans rezultāts bija ļoti labs, līdz ar to pārbaudījumu nokārtoju un šobrīd jau pilntiesīgi varu vadīt šīs nodarbības. Mans nākamais solis ir nodarbību vadīšana bērniem vecumā no 10 mēnešiem – 3 gadiem, kurās piedalās arī vecāki, taču līdz šim eksāmenam man vēl daudz jāmācās. Mūsu darba kolektīvam pievienojas vēl divi praktikanti – meitene no Moldovas un puisis no Indijas. Meitene ir jauka, tāpēc pamazām tiek pieņemta mūsu vidū, taču puisis gan ir ‘unikums’. Negribas jau slikti izteikties, taču nekad mūžā nebiju satikusi tik vāju puisieti, kuram problēmas sagādā pat kūleņa velšana. Redzēs, kā būs tālāk, taču pagaidām viņš ar savām izdarībām mums visiem lieliski uzjautrina omu.

Pēdējā nedēļa man izvērtās arī visai gastronomiska, jo regulāri kaut ko jaunu nobaudīju ēdienu pasaulē. Tā kā Patrīcija mums ir vietējā honkongiete, tad viņa ir mūsu ēdienu gids, kas iesaka labākās un garšīgākās vietas. Turklāt, viņa pārvalda arī ķīniešu valodu, līdz ar to apkalpošanas personāls vieglāk spēj uztvert mūsu vēlmes. Biju sajūsmā par Korejas BBQ bufeti, kur par konkrētu summu var ēst visu, ko restorāns piedāvā un tik, cik vēdera tilpums atļauj, tāpēc centos vienlaicīgi nogaršot gan vietējo suši, gan dažādus dārzeņus un jūras veltes, kā arī tradicionālais ķīniešu desertus. Vēl citu vakaru apmeklējām vietējo restorānu, lai nogaršotu zupu, taču ar visai savdabīgu pasniegšanas veidu. Galda vidū atrodas maza elektriskā plītiņa, uz kuras tiek likta liela zupas bļoda ar vārošu ūdeni. Zupas sastāvdaļas mēs izvēlamies pašas un apkalpošanas personāls mums piegādā visu, ko vēlamies – gaļu, jūras veltes, dārzeņus, kas tiek sagriezti plānās šķēlēs un tālāk viss reizē tiek likts zupas katlā. Pēc pavisam neilga laika, mūsu produkti ir gatavi un tad pamazām mēs tos ‘izzvejojam’ laukā no katla, iemērcam sojas mērcē un liekam vēderā, šķidrumu nemaz nelietojot. Pašu buljonu ķīnieši lieto tikai maltītes noslēgumā, kad pēc vairākām ēdienu pievienošanas tūrēm, zupa ir ar neatkārtojamu garšu un aromātu. Arī savos pusdienu pārtraukumos vienmēr cenšos iegādāties kaut ko jaunu, lai pēc iespējas vairāk iepazītu ķīniešu virtuvi, un jāatzīstas, ka līdz šim par visiem ēdieniem esmu bijusi sajūsmā. Vienudien arī aizdomājos, vai ir kaut kas tāds, ko šobrīd kārojas no ierastās latviešu virtuves, taču pagaidām saku godīgi – NAV.  

Pēdējās dienās laika apstākļi Honkongā krasi mainījās no saulainiem un +19 uz drēgniem un +12. Nedēļas nogalē beidzot pieredzēju arī pirmo lietu šai pusē, taču man nebija nekādu iebildumu pret to, jo rezultātā ielas kļuva nedaudz tukšākas un līdz ar to mazāka ‘burzīšanās’. Esmu saķērusi arī kārtējas iesnas un nelielu klepu, taču pagaidām slimību vēl spēju ‘kontrolēt’. Pēdējo nedēļu laikā tas atkārtojas jau otro reizi, tāpēc cenšos apjaust slimības rašanās cēloņus. Iespējams pie vainas ir krasā gaisa temperatūru maiņa vai Filipīnu ceļojums, kas ir novājinājis manu imūno sistēmu, taču vislielākās aizdomas man krīt uz kondicionieriem, kas darbā strādā pilnā režīmā. Droši vien vasarā situācija būs vēl trakāka, kad ārpusē gaisa temperatūra sasniegs +35, bet visās iekštelpās strādās šie ‘atdzesētāji’.

Atmosfēra dzīvoklī kļūst brīvāka un esmu jau pilnībā apradusi ar savu dzīvokļa biedru ieradumiem un režīmiem. Vienu vakaru ar Maksu nolēmām uzspēlēt kārtis, taču nevarējām atrast spēli, kas abiem ir zināma. Viņš centās man iemācīt dažas jaunas, taču jāsaka, ka nav nemaz tik viegli to izdarīt, jo kāršu terminus grūti tulkot un skaidrot svešvalodā. Beigās, es izlēmu iemācīt viņam vienkāršo 'duraku'  spēli, ko viņš apguva ātrāk nekā biju gaidījusi un pēc trešā piegājiena jau pilnībā kontrolēja spēles gaitu. Vakaros, kad nav ko darīt, izspēlējam kādu partiju, lai jautrāk un omulīgāk.

15. epizode. Filipīnas (3. daļa)

Pēdējās dienas (5. februāris) rītā nesteidzamies ar agru celšanos, bet gan lēnām sapakojam savas mantas, jo līdz 12.00 ir jāpaspēj ‘izčekoties’ no sava numuriņa. Šīs dienas plānos ietilpst pilsētas centra apskate dienas gaismā, bet vēlāk arī lielveikala apmeklēšana, jo Ksenijai kārojas iepirkt dažādus suvenīrus. Dienu izlemjam iesākt ar patīkamām brokastīm, tāpēc dodamies uz tuvumā esošo ‘pankūku māju’, lai bez steigas izbaudītu savu maltīti. Tālāk ceļojam uz pilsētas centru, lai pastaigātos pa piekrastes promenādi, jo tūrisma bukleta bildēs vieta izskatās patīkama, taču, redzot visu savām acīm, bijām nedaudz vīlušās. Netīrība, nenoskaidrotas izcelsmes aromāts un ļaužu skatieni lika justies neomulīgi, tāpēc savu pastaigas ilgumu saīsinājām līdz minimumam. 

Promenāde pilsētas centrā

 

Ceļā uz lidostu, iegriezāmies arī lielveikalā, kas patīkami pārsteidza, jo te viss ir kā Eiropā - plaši, gaiši un izvēles iespējas milzīgas. Lai gan Filipīnas ir ļoti lēta zeme, tomēr uz lielveikaliem tas neattiecas, jo lētas preces tur nevarēja atrast. Atrodam patīkamu kafejnīcu un ieturam pusdienas pirms došanās uz lidostu, lai iztērētu atlikušos Filipīnu pesos. Sākumā esam pārliecinātas, ka uz lidostu dosimies ar taksi, taču negaidīti atrodam autobusu, kurš taisnā ceļā dodas uz turieni un esam apmierinātas, ka 150 peso vietā samaksājām tikai 45 pesos un ietaupījām naudiņu kafijas krūzei pirms izlidošanas. 

Kad ierodamies lidostā, mūs sagaida divi ‘lieliski’ pārsteigumi: reģistrācijas laikā kompānijas darbinieks paziņo, ka mūsu reisa izlidošana kavēsies par divām stundām un paredzēta tikai deviņos vakarā, bet pie imigrācijas kontroles punktiem izlasām sekojošu zīmi – „pirms ieiešanas lidostā, lūdzu, uzrādiet ceļojuma dokumentus un samaksājiet 750 pesos (vai 17 USD $) nodokli par lidostas izmantošanu”. Šāda veida nodoklis ir kā ‘spļāviens sejā ceļotājam’, un mēs nebijām izņēmums, jo nauda jau bija iztērēta, tāpēc neatlika nekas cits kā doties uz lidostā esošo valūtas punktu un mainīt HK dolārus pret peso, kur maiņas kurss ir ļoti neizdevīgs. 

Savu sašutumu vēlāk remdējām ar M&M konfekšu lielo turzu un ceļojuma fotogrāfiju ‘pāršķirstīšanu’, kas nekavējoties uzlaboja omu. Lai gan atpakaļceļa klusībā cerējām uz pirmo klasi, tomēr vietas mums ierādīja ekonomiskajā klasē, un jāatzīst, ka arī te serviss bija līmenī, jo atkal tikām pie siltām vakariņām un bezmaksas dzērieniem. 

 

Ceļojuma piezīmes:

Mans 4 dienu ceļojums no Honkongas uz Filipīnām kopumā man izmaksāja ~200 Ls, kuros ietilpa gan lidmašīnas biļetes, gan naktsmītne, gan citas izmaksas. Kopumā, Filipīnas ir ļoti lēta zeme – gan transports, gan ēdiens, gan apskates vietas, taču jārēķinās, ka par attiecīgu cenu, tiek nodrošināts arī attiecīgs serviss. Savām ēdienreizēm mēs produktus iegādājāmies vai nu lielveikalā, vai arī labās ēstuvēs, kur spīd gaisma un valda tīrība. No ‘virtuvēm’, kas tiešā nozīmē atrodas uz ielām, mēs turējāmies pa gabalu, jo vārds 'higiēna' tajās ir svešs.

Brokastu laiks ielas iemītniekiem

Mums paveicās ar laika apstākļiem, jo bija ļoti silti, taču ne karsti un saule slēpās mākoņos, kas neļāva mums nepārtraukti atrasties UV staru ietekmē. Taču nedrīkst aizmirst, ka saules intensitāte ir stipra visu gadu, tāpēc bez saulesbrillēm un cepures Filipīnās nevajadzētu ierasties.

Priekš manis vispārsteidzošākais likās tas, cik ļoti šajā valstī dominē amerikāņu kultūra. ASV ātro ēdienu restorāni (jeb fast food ķēdes) seko viens pēc otras; visos veikalos un transportlīdzekļos skan tikai amerikāņu pop/rock jaunākās melodijas; ielās brauc Ford, Lexus, Chrysler (otras populārākās bija Japānas un Dienvidkorejas auto markas); savukārt, lielākai daļai sastapto cilvēku pasaules fiziskā ģeogrāfija ir tikai ASV, Kanāda vai Ķīna – Eiropa, brīžiem pat Krievija, tiem ir kaut kas neeksistējošs un nedzirdēts.

Nabadzība, kas valda gan pilsētās, gan mazos ciematos ir acīmredzama un izpaužas lielā netīrībā un haosā. Izteicienu ‘dzīvot zem tilta’ Filipīnās var lietot tiešā nevis pārnestā nozīmē, un šāda veida skati nav tie patīkamākie. Savukārt, otra sabiedrības daļa ir neizsakāmi turīga, ko parāda jaunākās klases auto, šikie daudzdzīvokļu nami un pārpildītie lielveikali. Šie divi sociāli slāņi arī veido Filipīnas sabiedrību un spilgti atspoguļojas gan galvaspilsētas ikdienā, gan visas valsts kultūrā.

Viena no Manilas centrālajām ielām

Tirgus placis Manilas centrā

Biznesa koledžas studenti

Ielas garumā

Sabiedriskais autobuss

Sveicieni no filipīniešiem

Mans Filipīnu ceļojums, ar visiem tās spilgtajiem iespaidiem, lika paskatīties uz Honkongu ar citām acīm, tāpēc jutos neizsakāmi laimīga, kad atgriezāmies atpakaļ. Braucot no lidostas mājup, domāju par to, cik ļoti man tomēr pietrūka Honkongas un cik labi te esmu jau iejutusies. Man tā ir pilsēta, kur ir ļoti viegli orientēties. Pilsēta, kur transports kursē pēc grafikiem un ir komfortabls pasažieriem. Pilsēta, kur cilvēki ietur distanci un nesvilpj uz ielām. Pilsēta, kur labklājība dominē pār nabadzību. Pilsēta, kas man neliek ilgoties....

14. epizode. Filipīnas (2. daļa)

Otrajā dienā (3. februāris) ceļamies jau septiņos no rīta, lai dotos ārpus Manilas, jo mūsu mērķis ir apskatīt vulkānu Taal, kas atrodas uz Luzonas salas, apmēram 50 km uz dienvidiem no galvaspilsētas. Vulkāns joprojām ir aktīvs un ir īpašs ar ezeru, kas atrodas krātera vidū. 50 km ceļš izvērtās interesants, jo, lai nokļūtu līdz galamērķim, 5 reizes nācās mainīt transporta līdzekļus.

Džipnija iekšpusē

Sākumā izmantojām džipniju (cena par braucienu ir 8 peso), lai nokļūtu līdz tuvākajai autoostai, kur, protams, kursēšanas grafiki nepastāv, taču šoferi paši bariem saskrien apkārt mums un jautā mūsu galamērķi. Izrādās ļoti laikus esam ieradušās, jo autobuss uz vajadzīgo pilsētu Tanauan sāk kustēties, neilgi pēc mūsu iekāpšanas. Filipīnās autobusa biļetes nevar iegādāties pie šofera, bet tikai pie kontroliera. Katrā pieturā, kurā stājamies, autobusā nekavējoties parādās dažādi tirgoņi un, apstaigājot sēdvietas, piedāvā iegādāties avīzes un dažādus uzkožamos – mandarīnus, cepumus, čipsus un dzērienus, ko viņi pārnēsā plastmasas spaiņos. Pārdevēji ir neatlaidīgi un atbildi ‘nē’ tik viegli nepieņem - skatās acīs un turpina reklamēt savu produkciju. 

 

Kad nokļūstam vajadzīgajā pilsētā, kontrolieris mums norāda uz nākamo transportlīdzekli – traicekli (skat.bildē). Nezinu, kā viņi patiesībā dēvē šos pārvadāšanas līdzekļus, taču tie ir ļoti populāri tieši mazās pilsētās un ciematos. Sākumā, esam ļoti samulsušas un izbijušās, jo, pirmkārt, nesaprotam, kā lai visas trīs atrodam vietu šajā pārvietošanās līdzeklī, un, otrkārt, visa ciemata dzīve šķiet ir apstājusies un pievērsusies tikai mums. Ar Viktoriju izlemjam kopā kāpt 'kabīnītē', bet Ksenija pievienojas vadītājam uz motocikla – izrādās, tā arī viņi paši pārvietojas, tikai atšķirība ir tā, ka priekš filipīniešu auguma izmēriem tā nav liela problēma. Vadītājs mūs nogādā līdz pieturai, kur atkal sēžamies džipnijā, lai turpinātu ceļu uz Talisai ciemu. 

Ceļā uz Talisai kopā ar vietējiem iemītniekiem

Kad esam sasniegušas ciematiņu, pieturā mūs nekas nav jāmeklē, jo gids pats nāk klāt un piedāvā savus pakalpojumus – nogādāt mūs līdz pašam vulkānam. Uzrādījis savu apliecību, viņš nosauc arī cenu: 2000 peso (~20 Ls), kas dalot uz mums trijām nav nemaz daudz. Cenšamies nedaudz pakaulēties, taču viņš paliek pie sava, tāpēc piekrītam un atkal sēžamies gida traiceklī, lai dotos uz ezera pusi. Mūsu pēdējais ceļa posms bija visinteresantākais, jo, lai nokļūtu līdz vulkānam, sēdāmies laivā un 20 minūšu laikā sasniedzām citu krastu. 

Vietējie jau ir pieraduši pie tūristiem, kas piestāj krastā, tāpēc laipni sveicina un piedāvā īrēt mazos zirdziņus, lai dotos kalnos. Kad uzzinām, kad ar kājām var nokļūt tur stundas laikā, tad atsakāmies, jo vēlamies kāpt pašas. Gids ir nedaudz izbrīnīts, un ne velti, jo tādu pavērsienu viņš nebija gaidījis – parasti tūristi īrē zirgus un kopā ar pavadoņiem dodas augšup, bet te trīs daiļavas izdomā rāpties pašas. Tā kā mēs viņam maksājam par pakalpojumiem, tad viņš dodas mums līdzi, kaut gan vēlāk pašas to nožēlojām, jo bez viņa palīdzības varēja pilnīgi iztikt. Turklāt, jo augstāk kāpām, jo vairāk viņš atpalika un vienubrīd mums likās, ka nabags dabūs vēl sirdstrieku no šitādas pārpūles. Virsotne bija viegli sasniedzama un izdarījām to ~45 minūtēs, ceļā sastopot vairākas tūristu grupas, pārsvarā no Ķīnas un Japānas. Galamērķī mūsu priekšā pavērās lielisks skats uz vulkāna krāteri un ezeru un manas ceļabiedres bija sajūsmā. Es, savukārt, biju gaidījusi ieraudzīt kaut ko vairāk, jo pēc Īslandes redzētajām ainavām, šī vieta nelikās tik iespaidīga. 

Vulkāna pakājē pirms došanās augšup

Mūsu 'izpalīdzīgais' gids

Tūristi, kas dodas augšup ar 'citu spēkiem'

Viktorija virsotnē

Došanās lejup

Atpakaļceļš līdz galvaspilsētai mums jau bija zināms un atkal līdzvērtīgā secībā izmantojām visus pieminētos transportlīdzekļus. Tā kā nebijām plānojušas atgriezties Manilā tik savlaicīgi, nolemjam, ka jādodas uz pilsētas centru, kamēr nav satumsis. Autobusu pieturā meklējam taksi, lai nav jāķersta džipniji un kaulējoties sarunājam cenu 200 peso (~2 Ls), kas ir ļoti lēti, jo viss brauciens līdz centram mums aizņēma vairāk kā 40 minūtes. Centrā atrodam interesantus kultūrvēsturiskus objektus un pastaigājamies pa pilsētas ielām, taču atkal strauji iestājas tumsa, tāpēc fotogrāfijas nesanāk vairs tik iespaidīgas.  

Manilas Katedrāle pilsētas centrā

Ceļā sastopam ielu mazos bērneļus, kas skrien klāt un lūdz naudu, taču kad mainām virzienu, šie neatkāpjoties sāk mums sekot. Visas ielas garumā netiekam no viņiem vaļā un vienubrīd sametas bail, jo līdz ko tu viņus atraidi, tā šie pārvēršas par velnēniem, sāk kaut ko bubināt savā valodā un seko vēl ciešāk. Kad tomēr esam veiksmīgi aizbēgušas no ielu karotājiem, dodamies uz pilsētas lielo parku, kur atrodam skaistas strūklakas. 

 Šis vakars man paliks spilgtā atmiņā, jo atmosfēra parkā bija vienkārši brīnišķīga – cilvēki izklaidējas, dejo vai vienkārši atpūšas zālienos, bet strūklakas tiek izgaismotas krāsainos toņos un skanot populāru melodiju ritmiem, veido saskanīgus ornamentus. Līdz šim nevienā valstī vēl neesmu redzējusi parku, kurā valdītu tik patīkama atmosfēra. 

Mūsu vakars noslēdzās ar garšīgiem šokolādes dzērieniem kafejnīcā Figaro, pēc kura veiksmīgi noķērām džipniju un nokļuvām savā rajonā ļoti savlaicīgi. Vakarā spogulī pamanu arī seju, uz kuras saule ir atstājusi pamatīgas iedeguma pēdas. Kaut gan kāpjot vulkānā sauli sedza mākoņu kārtas un tiešos saules staros nenonācām, tomēr izrādās, ka tās aktivitāte ir pamatīga, tāpēc turpmākās dienas nācās piedzīvot sejas sūrstēšanas sāpes.

Trešajā dienā ( 4. februāris) atkal laicīgi esam augšā, lai dotos uz vienu no pludmalēm, jo Filipīnu kūrorti ir pirmā lieta, kas tiek minēta un izslavēta tūristu katalogos. Ceļš ir tālāks nekā iepriekšējā dienā, taču esam jau iemanījušās gan noķert džipnijus uz ielām, gan atrast autoostu, tāpēc bez problēmām atrodam paredzēto autobusu, lai dotos uz Batangas pilsētu. Ceļā mūsu autobuss pēkšņi apstājas un visi pasažieri kāpj ārā, kas mūsos rada nesaprašanu. Šoferis apgalvo, ka autobuss esot salūzis un jāgaida nākamais, taču pēc 10 minūtēm mēs atkal tiekam aicināti kāpt autobusā un turpinām ceļu. Jāsaka, ka pārsteidzoši veiksmīgi nokļūstam līdz pilsētai un tiekam nogādātas līdz pašam ostas terminālim, kur pērkam kuterīša biļetes līdz Mindoras salas pilsētai vārdā Puerta Galera. Uz salas ir vairākas pludmales un kūrorti, taču mūsu izvēle par labu krīt baltajai pludmalei (white beach). Ceļā līdz salai pavadām vairāk nekā stunda, taču apkārt paveras tik brīnišķīgi skati, ka laiks paskrien nemanot.  

Ceļā uz pludmali kopā ar Filipīniešu izteiksmīgajiem bērneļiem

Kopā ar mums uz kuģa klāja atrodas vēl daži Izraēlas tūristi un iereibis somu pusmūža vīrelis, pie kura sāniem skaisti gozējas filipīniešu meitenīte. Patiesībā fakts, ka ‘baltie’ cilvēki ierodas Filipīnās uz ‘lētām nakts izklaidēm’ ir ļoti acīmredzams, jo vietās, kur pabijām, šāda veida pārīši itin bieži ‘uzpeldēja’ gan viesnīcu tuvumos, gan pludmalē. 

Pēc ~5 stundām, ko esam pavadījušas no viesnīcas līdz galamērķim, esam sajūsmā par ainavu, kas paveras mūsu priekšā. Kūrorts nav pārpildīts, ūdens ir dzidrs, bet laika apstākļi ir pietiekami silti, lai varētu pat izpeldēties, tāpēc Ksenija dodas ‘iesvētīt’ savu jauno peldkostīmu. Es gan atturos, bet tikai tāpēc, ka laiks uz šī ‘paradīzes’ nostūra mums ir ierobežots. Pēc pulksten trijiem atpakaļ kursē pēdējais kuģītis, uz kuru mums jāpaspēj, jo esam iegādājušās biļetes gan tup, gan atpakaļ (530 peso). Visi tūristi šeit ierodas uz ilgāku palikšanu un, ja arī mēs būtu zinājušas par kuģa kursēšanas grafiku, tad noteikti uzkavētos šajā nostūrī ilgāk. Turklāt naktsmītnes (~1000 peso par nakti) un citi pakalpojumi šajā kūrortā ir neticami lēti, tāpēc ne velti Filipīnas ir vilinošs galamērķis visiem atpūtniekiem. 

Baltās pludmales kūrorts

Atpakaļceļā patīkamu pārsteigumu mūsu kuģa pasažieriem sagādāja neliels delfīnu bariņš, kas brīvi savā nodabā devās kaut kur pretējā virzienā. Sajūtas, tā redzēt dzīvniekus atvērtā jūras telpā, nevis iesprostotus zoodārzos vai akvaparkos, ir neaprakstāmas.

13. epizode. Filipīnas (1. daļa)

 

Filipīnu Republika ir salu valsts Klusajā okeānā starp Indonēziju un Taivānu. Visa valsts teritorija ir izvietota uz vairāk kā 7107 salām, kurā kopumā dzīvo vairāk nekā 90 miljoni iedzīvotāju. Vairumu kalnaino salu klāj biezi tropu meži un tās visas ir vulkāniskas izcelsmes. Filipīnu atrašanās vieta sakrīt ar taifūnu aktivitātes zonu, tāpēc katru gadu to skar vidēji 19 spēcīgi taifūni. Tā kā valsts atrodas tropu joslā, tad klimats šajā valstī  ir karsts un mitrs - vidējā gada temperatūra ir + 26 C. Valsts galvaspilsēta ir Manila (~14 miljoni iedz.); nauda vienība - Filipīnu peso. Mans četru dienu ceļojums Filipīnās bija tik bagāts ar iespaidiem, ka likās, tur pavadīju vairāk kā nedēļu, bet par visu pēc kārtas.

Mūsu ceļojuma sākums (2. februāris) izvērtās bez gala patīkams un pārsteidzošs, jo kaut kādu līdz šim nesaprotamu iemeslu dēļ mūsu biļetes norādīja uz vietām pirmajā klasē, kaut gan maksājām par ekonomisko klasi. Vēl nekad nebiju izbaudījusi šīs klases labumus, tāpēc mūsu saviļņojums bija neizsakāmi liels un neviltos. Bez tam mūsu Philippines Airlines lidmašīnai bija divi stāvi un sēdvietas atradās tajos ‘augstākajos krēslos’. Šī tā arī palika mūsu ceļojuma lielākā neatrisinātā mīkla, kāpēc tā ir noticis, taču tas neliedza baudīt patīkamo apkalpošanu, gardas pusdienas un ērtos krēslus. Mana vienīgā nožēla tajā brīdi bija lidojuma īsais laiks (2 h), jo gribējās šo komfortu paildzināt vēl par pāris stundām.

Pilnas ar enerģiju un smaidu, soļojam Filipīnas lidostā, kur atkal patīkami pārsteidza imigrācijas personāls. Vīrietis, vēl neapskatījis manu pasi, jautā no kurienes esmu un jūtos pat apmulsusi, kad, sakot Latvija, viņš zinoši māj ar galvu un vēl piemin Baltijas valstis. Ļoti ātri un bez-problemātiski tiekam ārā no lidostas, kur ātri vēlamies atbrīvoties arī no savām virsdrēbēm, jo laika apstākļi ir jūtami siltāki par Honkongu: +28C. Jau pirms ceļojuma bijām rezervējušas numuru hostelī, tāpēc mūsu nākamais mērķis bija pēc iespējas ātrāk to atrast, lai varam tikt vaļā no mugursomām un doties pilsētas apskatē. 

Līdz ko speram kājas uz Filipīnas zemes, uzreiz sajūtamies kā ‘uz sarkanā paklāja’, jo visi acu skatieni ir vērsti tikai mūsu virzienā. Cilvēki skatās nenovēršoties, šoferi signalizē, savukārt, daži drosmīgie nāk klāt un piedāvā savu palīdzību. Tas viss sākumā šķita ļoti mulsinoši un brīžiem lika justies pat neērti, taču pēdējās dienās jau bijām ar to apradušas un iemācījāmies ignorēt apkārt notiekošo. 

Atrodot no lidostas netālu esošo pieturu, nepamanīts mums garām pabrauc džipnijs – neapšaubāmi Filipīnu raksturīgākais pārvietošanās līdzeklis un visas valsts simbols. Šoferi, kuriem tie pieder, dažkārt cenšos tos ‘uztūnēt’ ar spožiem gaismas lukturiem un dažādiem krāsu salikumiem, lai izceltu tieši savu transporta līdzekli. Neskaitāmas reizes vēlāk to izmantojām arī mēs, taču līdz pilsētas centram tiekam ar parasto autobusu, kurā iepazīstam arī filipīniešu viesmīlību un izpalīdzību. Ja cilvēki nebūtu tik atsaucīgi un izpalīdzīgi, tad orientēties Manilā ir liels izaicinājums – pieturas te ir un te nav, kursēšanas grafiki nepastāv vispār, zaļā gaisma pie gājēju pārējām neliecina par drošu ielas šķērsošanu, bet krustojumos luksoforus brīžiem aizstāj policisti, kas kontrolē satiksmi ar dažādiem neskaidriem roku mājieniem, kā rezultātā mūsu nokļūšana līdz viesnīcai aizņem vairāk kā 2 stundas. 

Pēc iekārtošanās savā mājīgajā numuriņā, vēlamies nokļūt pašā pilsētas centrā, tāpēc dodamies uz tuvāko metro staciju, cerībā, ka šāda nokļūšana būs ātrāka. Ceļu līdz tai jautājam policistiem un kārtības sargiem, kas atrodas bez maz vai uz katra stūra un ir gatavi palīdzēt ar lielu smaidu sejās. Līdz ko nākam klāt vienam, tā visi apkārtējie saskrien kā bites pie medus poda un pēc ilgajām pārrunām uzzinām ne tikai ceļu līdz metro stacijai, bet arī veidus, kā tikt līdz mūsu nākamo dienu ieplānotajiem galamērķiem.

Nonākot tā saucamajā metro stacijā, pērkam biļetes un stāvam rindā - šī nu tik tiešām bija garākā rinda, kādā līdz šim esmu stāvējusi, taču par laimi tā virzījās uz priekšu samērā ātri. Nonākot pie metro ieejas, atklājas, ka garās rindas veido policisti, kas pārbauda somas. Secinām, ka viņu pārbaudes metodes ir samērā virspusējas un bezjēdzīgas, jo pat lielāku somu saturs tiek izskatīts samērā pavirši, līdz ar to, ja arī kāds plānotu ienest kaut ko ‘aizliegtu’, to viegli varētu izdarīt. Kāpjot lejā līdz metro pieturai, pamanām cilvēku interesanto izkārtojumu uz  perona - kaut gan norāžu tur nav, tomēr filipīnieši paši skaidri zin, kurā vietā būs vagona  durvis, tāpēc jau laikus izkārtojas paši. Kad pienāk vilciens, esam šokētas par skatu, kas paveras mūsu priekšā  - lai gan vagoni ir ļaužu pārpildīti, tomēr daļa no pieturas pasažieriem cenšas tajos iespiesties un kā par brīnumu pusei tas  izdodas. Mēs noteikti neesam gatavas šāda veida izaicinājumam, tāpēc ilgi nedomājot izlemjam, ka pilsētas centru labāk šodien neapmeklēsim, bet iepazīsim savas viesnīcas apkārtni. 

Līdz ko tiekam ārā no metro stacijas, tā apjaušam, ka vakars ir klāt, jo šajā pasaules malā tumsa nomaina dienas gaismu neticamā ātrumā. Atrodam jauku parku, kur mierīgā gaitā izbaudām silto vakaru un pa ceļam piestājam Starbucks kafejnīcā, lai iedzertu gardu tēju par veiksmīgu nokļūšanu šai zemē un mierīgi apspriestu nākamās dienas plānus.

Manas ceļabiedres - Ksenija un Viktorija