23. epizode. Nūdeļu zupa

Pirms šīs epizodes tapšanas, domās apkopoju pēdējo divu nedēļu notikumus un sākumā likās, ka rakstāmā nebūs daudz, tomēr, pēc nelielas piepūles, dažus interesantus atgadījumus savā ‘arhīvā’ tomēr atradu. Viens no būtiskākajiem ir mans jaunais pusdienu atklājums - ķīniešu nūdeļu zupa, kuru, pašai nesaprotamu iemeslu dēļ, līdz šim atsacījos pagaršot un jāatzīstas, ka tā ir bijusi viena no manām lielākajām kļūdām. Lai gan zupas nekad nav bijušas mans iecienītākais ēdiens, tomēr ŠĪ zupa ir tik neizsakāmi garšīga, ka jau septiņas dienas pēc kārtas pusdienās to vien tik ēdu. (Lai piedod man mamma, jo viņa ir lieliska pavāre, bet pat viņas borščs un skābeņu zupa, nespēj sacensties ar šo gardumu). Un pats patīkamākais ir tas, ka porcija ir liela, cena ir lēta un atrodas vien dažu soļu attālumā no darbavietas. 

Šādi izskatās tradicionālās ķīniešu zupas - piedevas parasti var izvēlēties pēc brīvas izvēles

 

Šajās nedēļās izdevās pieredzēt arī pirmos īsto negaisu Honkongā, kas, pēc vietējo atzinumiem, vasaras sezonā būs bieža parādība. Lai gan tas ilga vien dažas minūtes (~10), tomēr spraigie zibeņi un ūdens daudzums, kas nolija pār ielām, veidoja iespaidīgu ainiņu no mana ofisa logiem. Ja jau pieminu darbu, tad var vien piebilst, ka rutīnā nekad neieslīgsim, jo atkal saskaramies ar pārmaiņām. Mūsu menedžeris Veslijs ir devies uz Jaunzēlandi, lai ‘iestūrētu laulības ostā’, tāpēc pāris nedēļas nu mums būs jāiztiek bez viņa palīdzības un jautrā humora. Taču tā nebūt nav lielākā problēma - mūsu ‘priekšniecība’ joprojām ir neapmierināta un turpina ‘stresot’ mūs ar dažādiem neloģiskiem lēmumiem. Bet ko nu tur daudz – direktoriem taču vienmēr jābūt ar kaut ko neapmierinātiem, lai būtu iemesls kaut ko lemt un mainīt. 

 Šajās nedēļās izbrīvēju sev laiku, lai apskatītu vienu no Honkongas tūristu iecienītām vietām: Mid -Level eskalatoru, kas tiek uzskatīts par vienu no garākajiem pasaulē, turklāt izvietots ārpus telpām. Visa eskalatoru sistēma ir 800 metrus gara un sniedzas 135 metru augstumā, un dienā tas pārvadā vairākus desmitus tūkstošus gājēju. Šī sistēma tika izveidota jau tālajā 1993. gadā, un izmaksāja ~30 miljonus ASV dolāru. Jāatzīstas, ka patīkami gan bija braukt augšup un augšup un augšup, taču lejup šīs sistēma gan neved, tāpēc atpakaļceļš bija jālec pa kāpnītēm pašai.  

Eskalatoru sistēma no ielas puses

Eskalatoru sistēma no augšas

Eskalators no iekšpuses

Šonedēļ kristiešu pasaule svinēs Lieldienas un izrādās, ka honkongieši darīs to pašu, jo, pateicoties agrāk valdošo Britu tradīcijām, svētku atzīmēšana turpinās arī mūsdienās. Tiesa gan, ar olu krāsošanu un šūpoļu karināšanu, vietējie īpaši neaizraujas, bet svētkus atzīmē ar gariem brīvdienu ceļojumiem vai izbraucieniem ārpus Honkongas. Mūsu kolektīvam svētku brīvdienu nebūs un jāstrādā būs kā ierasti, taču mani dzīvokļa biedri, tāpat kā lielākā daļa Honkongā strādājošo, varēs atpūsties veselu četru dienu garumā. Zinu, ka Alenai šīs noteikti būs patīkamas brīvdienas, jo viņu apciemot ir ieradušies abi vecāki no Vācijas (mūsu dzīvoklī gan viņi neuzturas, jo, atbilstoši savam vecumam, ir rezervējuši pieklājīgu gultasvietu netālajā viesnīcā).

Lieldienas man šogad būs citādas – nebūs olu kauju, nebūs mammas cepto pīrāgu un griezto salātu, nebūs šūpošanās un nebūs danču, taču tas nenozīmē, ka svētki būs sliktāki. Tie būs savādāki – ar karstu sauli, ar jautriem kolēģiem un ar gardu nūdeļu zupas bļodu. 

Priecīgus oliņsvētkus! :)

22. epizode. Činnī* kapusvētki

 Pagājušajā nedēļā izlēmu uzdāvināt sev ‘atslodzi’ no elektroniskās datorvides, tāpēc arī izpalika iknedēļas epizodes publicēšana. Taču vēlos pabrīdināt savus lasītājus, ka turpmāk tā var gadīties visai bieži, jo esmu secinājusi, ka termiņš nedēļa Honkongas ikdienas ritmos ir pārlieku īss periods, tāpēc neizslēdzu iespēju ‘atskaitīties’ retāk. 

Izrādās, ka iekš Little Gym esmu pavadījusi jau vairāk nekā 2 mēnešus un beidzot jāatzīst, ka ir sasniegts tas posms, kad veicamie uzdevumi lielā mērā tiek pārzināti, līdz ar to samazinās arī mans nervozitātes līmenis. Taču nevar teikt, ka atmosfēra darbā ir mierpilna, jo direktors ir visai neapmierināts ar uzņēmuma skaitliskajiem rādītājiem, tāpēc nu mums jāsamierinās ar priekšnieka regulārām vizītēm un slēptām pārbaudēm. Turklāt šonedēļ mūsu kolektīvu papildināja arī divas jaunas sejas ķīniešu izskatā, tāpēc daļa no sava laika būs jāvelta ‘jauniņo’ apmācībām.

5. aprīlis ķīniešiem ir Ching Ming festivāls jeb mirušo atceres diena, kas man nedaudz atgādina latviešu kapusvētkus. Šajā dienā parasti visa ģimene dodas uz kapsētu, lai sakoptu savu senču atdusas vietas, jo ķīnieši tic, ka pārlieku daudz lapas un nezāles traucē senču gariem. Kad vieta ir tīra, tad uz kapu kopām tiek novietoti dažādi ēdieni (augļi, rīsi, vīns, kūkas), kas ne tikai simbolizē cieņu pret mirušajiem, bet arī godina pēcnācējus. Vēlāk šis ēdiens tiek sadalīts starp visiem klātesošajiem, jo tiek uzskatīts, ka tas veicina labu veselību. Šī diena netiek īpaši atzīmēta valsts mērogā, bet vairāk tiek uzskatīta par ģimenes vienotības un kopā sanākšanas svētkiem.

Šādi izskatās kapsētas Honkongā – parasti izvietotas kalnu nogāzēs, kur atdusas miljoniem Honkongiešu

 

Tā kā otrdiena bija publiska brīvdiena un trešdiena ir mana brīvā diena, tad veselas divas dienas pēc kārtas varēju baudīt brīvsoli. Pirmo dienu pavadīju kopā ar Patrīciju un izlēmām apskatīt kaut ko no Honkongas, tāpēc devāmies uz Aberdeen pilsētiņu. Šīs vietas atraktīvākais objekts ir Jumbo Kingdom restorāns, kas tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem peldošajiem restorāniem pasaulē -  tajā vienlaicīgi var uzņemt 2300 cilvēkus. Līdz restorānam var nokļūt tikai pa ūdens ceļu, taču tā nav liela problēma, jo no Aberdeen ostas piestātnes kursē bezmaksas kuģītis, kas apmeklētājus tur nogādā dažās minūtēs. Izrādās, ka šo restorānu ir apmeklējuši jau vairāk nekā 30 miljoni cilvēku, t.sk. arī ievērojamas personības kā Elizabete II, Toms Krūzs, taču godīgi saku, ka uz mani īpašu iespaidu šī vieta neatstāja. Varbūt tāpēc, ka esmu jau redzējusi pārlieku daudz krāšņuma citās Honkongas vietās vai varbūt tāpēc, ka restorānu apmeklējām dienas laikā un, būdamas algas čeka gaidās, pusdienošanu atlikām. Taču kopumā var uzsvērt, ka nav jābūt miljonāram, lai atļautos maltīti šajā vietā – cenu līmenis ir pilnīgi pieņemams, ja vien nenāk prātā nobaudīt īpašās delikateses, piemēram, haizivs spuru vai vārītu putna ligzdu ar zemesriekstu un kokosriekstu krēmu.  

Jumbo Kingdom restorāns dienas laikā

Uz vienas no restorāna terasēm

Šādi restorāns izskatās tumsas laikā

Otro brīvo dienu vairāk sanāca veltīt ‘birokrātiskiem priekiem’, jo maija sākumā esmu ieplānojusi doties uz Ķīnu, tāpēc devos pēc vīzas uz imigrācijas dienesta telpām. Šis process prasīja vairāk nekā 2 stundas no manas brīvās dienās, jo, lai iekļūtu vien pašā birojā, man vajadzēja 40 minūtes izstāvēt ielas garuma rindu. Priecājos, ka vismaz uzgaidāmās telpas TV ekrānos varēja sekot līdzi vingrošanas sacensībām, kur mani priecēja latviešu sportista uznāciens. Lai gan pieteikuma formā norādīju, ka vēlos 6 mēnešu vīzu ar vairākkārtējiem apmeklējumiem, jo tā būtu izdevīgāk, tomēr maksimums, ko sākumā varu dabūt ir tikai 2 vizītes, par 15 Ls cenu. Ceru, ka jau nākamnedēļ veiksmīgi dabūšu atpakaļ savu pasi, ar skaistu zīmogu tajā, kas dos man atļauju iebraukt Ķīnā. Par to, kādi ir mani plāni attiecībā uz Ķīnu, aprakstīšu kādā no turpmākajām epizodēm, tāpēc ‘nepārslēdziet kanālu’ un turpiniet sekot.

* No latgaliešu dialekta, ar nozīmi foršie