Pēc Honkongā mierpilni pavadītā gada, radās vēlme ikdienas rutīnā ‘piešaut’ nelielu asumiņu, tādēļ, piedzīvojumu urdīta un jaunu iespaidu kārota, izlēmu meklēt darba iespējas ārpus milzīgās metropoles. Lai gan Āzija ir liela un tās piedāvātas iespējas ir plašas, tomēr rezultātā vēji mani aizpūta tuvākajā pārrobežas virzienā un šobrīd jau vairāk kā 4 mēnešus peros pa Ķīnas plašumiem. Nelielā kopsavilkumā viss ir noticis tā...
Man pirmais pieturas punkts Ķīnā bija tās galvaspilsēta Pekina, kur devos ar nolūku noslēgt līgumu ar aģentūru, kas specializējas darba/prakses meklēšanā un iekārtošanā. Pekinā ierados decembrī un, pēc saulainās, zaļās un sakoptās Honkongas, pilsēta manās acīs likās dikti drūma, pelēka un auksta (gluži vai kā Rīga ziemas sezonā).
 |
| Centrālās ķīniešu televīzijas tornis |
 |
| Tjaņaņmeņas laukums |
 |
| Kārtībai būt! |
 |
| Pekinieši pieturā |
 |
| Pekinas Olimpiskais stadions jeb 'putna ligzda' |
Pekinā pabiju vien nedēļu, taču ar to pilnīgi pietika, lai iepazītu apkārtējo vidi, apskatītu ievērojamākos objektus un saprastu, ka ilgāk šeit uzturēties nevēlos, tāpēc par savu nākamo darba vietu izvēlējos viesnīcu pilsētā Jiangyin, Jiangsu provincē. Mans ceļš līdz Jiangyin ilga ~5 stundas, taču pavadīju to komfortā, jo, lai tur nokļūtu nolēmu izmantot Ķīnas ātrvilciena pakalpojumus. Biļetes cena nav no lētajām (~50 Ls), taču ir vērts maksāt, ja ir vēlme apskatīt Ķīnas lielos plašumus un izbaudīt 300 km/h ātrumu.
Pēc dažām nostrādātām nedēļām viesnīcā un vairākiem pārpratumiem, izrādījās, ka viesnīcas vadība tomēr nevar atļauties tādu ‘extru’ kā ārvalstu darbinieku, tādēļ atkal nācās kravāt somas un devos tālāk uz Ķīnas dienvidiem. Šoreiz kā pārvietošanās līdzekli izmantoju starppilsētu autobusu, taču pēc 5 stundās piedzīvotā un redzētā, secināju, ka šis pavisam noteikti nav drošākais un ērtākais pārvietošanās līdzeklis. Autobuss ir tik sliktā stāvoklī, ka šķiet savu tehnisko pārbaudi ir izgājis tālajā 1990. gadā, savukārt, šoferis vājprātīgs braucējs un taurētājs, kas nemaz nezina pareizo ceļu līdz galamērķim, jo ik pa brīdim stājas nost un jautā to vietējiem iedzīvotājiem. Un pasažieri, kā no meža izbēguši, čaukstina dažādus uzkožamos, uz visām pusēm spļauda saulespuķu sēkliņas un ja paliek slikti, vemj un tur pat arī ‘atslēdzas’.
Mans trešais Ķīnas galamērķis un līdz šim esošā uzturēšanās vieta ir Ningbo pilsēta, Džedzjanas provincē (
Zhejiang province), kas atrodas pavisam netālu no Ķīnas lielpilsētas Šanhajas. Par savu pagaidu darbavietu esmu izvēlējusies 4 zvaigžņu viesnīcu, vārdā
Qi Jia Shan (vairāk par to var uzzināt te:
http://www.nbqijiashan.com/en/about.php). Šobrīd šajā pilsētā uzturos jau vairāk nekā 3 mēnešus, taču ar Ķīnu nekad neko nevar zināt, tāpēc pastāv iespēja, ka mani klejojumi vēl nav pilnībā noslēgušies.
 |
| Mana Ķīnas maršruta pieturas punkti |
Uzziņai:
Ķīna un Honkonga ir divas dažādas lietas, šos jēdzienus nekādā gadījumā nedrīkst lietot kā sinonīmus. Nekad.
Pekinas metro ir ļoti vienkāršs un ērts pārvietošanās līdzeklis, taču tukšā dūšā tajā vizināties neiesaku, jo, kad tiec pamatīgi saspiests starp ķīniešu ķermeņiem šaurā bezgaisa telpā, var zaudēt samaņu.
Vienīgā valoda, ko ķīnieši pārzina ir ķīniešu valoda, tādēļ ir jāsamierinās ar to, ka angļu valodā tie nekomunicē. Vieglāk ir sākt mācīties ķīniešu valodu nekā censties izdibināt to, ko viņi cenšas pasacīt angļu valodā.
Ja ir nodoms Ķīnā uzturēties ilgākā laika posmā, jāņem vērā, ka nepieciešama uzturēšanās atļauja (jeb studentu/darba/biznesa vīza), taču neparastākais ir tas, ka dažādu formalitāšu kārtošana bieži vien notiek caur policijas iecirkni.
Ķīnā interneta vide tiek pamatīgi cenzēta un pieeja liegta daudzām mājaslapām (piem. Facebook, Twitter, Blogger, YouTube, IMDB u.c.). Šī iemesla dēļ nespēju piekļūt arī savai bloga vietnei, kas liedza man iespēju publicēt savus piedzīvojumus. Taču ne viss ir tik strikts un akmenī kalts, tādēļ vienmēr var atrast veidu, kā apiet šādus aizliegumus, kas pagaidām veiksmīgi ir izdevies arī man, taču nezinu gan vai ilgtermiņā!
