12. epizode. Darba režīmā

Mana pirmā darbadiena iekrita svētdienā – dienā, kad ‘Little gym’ atvērts no pusdeviņiem rītā līdz pat astoņiem vakarā, līdz ar to diena izvērtās neticami gara. Rīta pusē notiek nodarbības, savukārt, pēcpusdienās uzņēmuma telpās tiek rīkotas 2 dzimšanas dienas ballītes, par kuru norisi vairāk atbild cits personāls - 3 studenti, kas izklaidē bērnus, tādējādi pelna sev kabatas naudu. Taču arī pilna laika personālam (tātad arī man) parasti ir ko darīt šādos pasākumos, īpaši gadījumos, kad ciemiņu skaits ir liels. Otrā darba diena bija īsākā, taču saspringtāka, jo bija ‘jāsagremo’ jaunas informācijas gūzma attiecībā uz administrācijas pienākumiem, kā arī jau aktīvi jāpiedalās nodarbībās kā instruktora asistentam. Ar katru nākamo dienu saņemu arvien jaunus pienākumus un uzdevumus un paralēli tieku vairākas reizes testēta. Jāatzīstas, ka viegli nav un dienas laikā garastāvoklis krasi mainās no pacilājoša līdz pat depresīvam, jo visas savas neveiksmes uztveru pārāk saspringti. Esmu ļoti pateicīga, ka ar mani strādā Viktorija, kas ir mans atbalsts darba vidē un šobrīd arī tuvākais cilvēks Honkongā.

Ja piemin manu šobrīd esošo darba grafiku, tad tā raksturīgākā iezīme ir ‘nelīdzsvarotība’. Sestdienas un svētdienas ir visnologotākās nedēļas dienas, kad jāstrādā no 8.30 līdz pat 7.30 vakarā, savukārt trešdienas būs manas laimīgās dienas, jo tā būs vienīgā diena nedēļā, kad būšu brīva. Pārējās dienās darbā ir jāierodas un tas jābeidz ļoti dažādos laikos: rītos 9:30/10:00/11:00 un vakaros 18:00/19:00/19:30. Protams, katru dienu mums būs arī stundu garš pusdienu pārtraukums, ko var brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem, taču arī tas katram tiek piešķirts individuāli, tāpēc ne vienmēr sakritīs ar pārējiem kolēģiem. Vispatīkamākā lieta manā darba grafikā ir tā, ka pagaidām tas ir identisks Viktorijas grafikam, līdz ar to vismaz savā brīvajā dienā varēsim kaut ko kopīgu saplānot. Kāds grafiks man būs februārī, kad pārbaudes un apmācības laiks beigsies, man nav zināms, taču ceru, ka tas nemainīsies.

Savu pirmo brīvo trešdienu izmantoju vēl nepadarīto lietu nokārtošanai, no kurām vissvarīgākā ir HK identifikācijas kartes iegūšana, kas ir obligāts jādara, ja tiek plānots uzkavēties HK ilgāk par 180 dienām. Ceļš uz imigrācijas departamenta ēku man jau ir tik pazīstams, ka varētu to noiet aizvērtām acīm. Parasti šādu vai līdzīgu dokumentu kārtošanā, tiek ieteikts iepriekš pieteikt vizīti un automātiski rezervēt sev vietu, kas jāgaida pat vairākas nedēļas. Vispār visa ķīniešu dzīve HK ir nepārtraukts rindu stāvēšanas un gaidīšanas process, kas ir pilnīgi pašsaprotami, tādēļ viņiem tas ir pierasts. Es tomēr izvēlos otro iespēju – doties uzreiz uz departamentu un gaidīt savu kārtu, kas nav aizliegts, taču ir jāsamierinās ar nelielu gaidīšanu, kas manā variantā bija nedaudz vairāk par stundu. Process gandrīz vai identisks pases saņemšanai, kur jāfotografējas un jāatstāj abu īkšķu nospiedumi. Personāls arī lūdz, lai skaļi izrunāju savu vārdu un uzvārdu, jo uz ID jāparādās manam vārdam un uzvārdam gan angļu valodā, gan ķīniešu (redzēs, kas no tā beigās iznāks, jo darbinieks ar grūtībām spēja izrunāt pareizi gan vārdu, gan uzvārdu). Pēc 2 nedēļām mans ID būs gatavs un teorētiski tas nozīmē, ka jebkādu citu dokumentu kārtošana turpmāk būs atvieglotāka, t.sk. arī muitas kontrole, gadījumā, ja izceļošu no HK.

Tā kā visa mana enerģija tiek veltīta jaunajam darbam, tad pārējā ikdiena rit vienkāršāk. Pagaidām nevaru sūdzēties arī par saviem dzīvokļa biedriem, turklāt šķiet, ka vairāk sāku atrast kopīgas lietas ar vācu puisi, nevis meiteni. Par spīti saviem 20 gadiem, viņš tomēr šķiet atbildīgāks un kārtīgāks., turklāt Maks labi pārzina Honkongu, jo te uz dzīvi apmetušies daži tuvinieki un atrodas arī viņa ģimenes uzņēmums, kurā viņš pats strādā.

Sestdiena būs mana pēdējā darba diena un tad sekos nedēļu garš brīvlaiks sakarā ar Ķīniešu Jauno gadu. Šīs ķīniešiem ir gada nozīmīgākās svinības, kurām viņi rūpīgi gatavojas un visai plaši atzīmē. Pilsēta ir skaisti izgreznota ar dažādiem plastikāta darinājumiem, sarkanām laternām, komiskiem veidojumiem un visur valda pirmssvētku noskaņa. Ķīniešiem ir paraža savu Jauno gadu sagaidīt jaunās drēbēs un ar jaunu matu griezumu, tādēļ lielveikalos ir milzu izpārdošanas, bet frizētavās pakalpojumu cenas ir augstākas, jo klientu skaits ievērojami pieaug Diemžēl nebūšu Honkongā, lai redzētu pašu svētku kulmināciju un lielo uguņošanu, jo, kā jau iepriekš minēju, esmu ieplānojusi doties uz Filipīnām, taču domāju, ka savu jautrību atradīšu arī tur.

11. epizode. The Little gym

Tā kā uzreiz uzsākšu savas darba gaitas, tad īsumā pastāstīšu par „The Little gym” (TLG) – vietu, kur gada garumā strādāšu un apgūšu sev jaunas lietas. 

TLG pastāv jau vairāk nekā 30 gadus un tās dibinātājs Robin Wes to izveidoja ar mērķi, lai bērniem būtu vieta, kur tie varētu augt fiziski, intelektuāli, emocionāli un sociāli. Robin Wes neticēja, ka bērnu fiziskā attīstība ir jākopj konkurences apstākļos, kādus piedāvā vispārējā izglītība. Tā vietā viņš iedomājās vidi, kur bērni paši tiecas pēc sasniegumiem, nevis tiek spiesti to darīt. Šobrīd TLG biroji ir atvērti 21 valstī ar vairāk nekā 300 treniņu un apmācības zālēm, t.sk. arī Honkongā, kur kopumā izveidotas 2 sporta zāles. 

TLG izveidotās programmas paredzētas bērniem vecumā no 4 mēnešiem līdz 12 gadiem, ar iespēju apmeklēt sporta, vingrošanas, dejošanas un karatē nodarbības. Honkongas zālēs bērni var piedalīties tikai vingrošanas un dažādās attīstības programmās, jo dejošana un karatē netiek piedāvāta. Papildus tam, uzņēmums svētdienās savās telpās rīko arī bērnu dzimšanas dienas ballītes, kur par attiecīgu samaksu tiek nodrošināts gandrīz viss, sākot no ielūgumiem un beidzot ar bērnu izklaidēm. 

TLG attīstības programmas tiek izstrādātas atbilstoši bērnu vecumam un iedalās 3 grupās:

• 4 mēneši – 3 gadi: bērni tiek iesaistīti dažādās rotaļās kopā ar vecākiem;
• 3 gadi – 6 gadi: apmācība pirmskolas un bērnudārza vecuma bērniem bez vecākiem;
• 6 gadi – 12 gadi: speciālas attīstības programmas skolas vecuma bērniem.

Kad uzsākšu savas darba gaitas TLG, tad 2 nedēļas t.s. pārbaudes laikā apgūšu administratīvos pienākumus (klientu apkalpošanu, rēķinu sagatavošana, dokumentu aizpildīšana utml), kā arī tikšu apmācīta vadīt nodarbības. Manos pienākumos neietilps ķīniešu valodas apgūšana, jo darbā, gan saziņā, gan nodarbībās, gan dokumentu aizpildē, tiek lietota tikai un vienīgi angļu valoda.

Bildēs: viena no apmācības un treniņu vietām Honkongā, kur darba gaitas uzsākšu arī es.

 P.S. Ja ir vēlēšanās uzzināt vairāk par uzņēmumu, tad var apmeklēt tā mājaslapu: http://www.thelittlegym.com

10.epizode. Macau

Piektdienas vizīte Imigrācijas ofisā beidzot bija sekmīga un ilgi gaidītais dokuments nu ir rokā. Turpmākā mēneša laikā vēl jātiek galā ar dažām būtiskām formalitātēm - jāiegūst Honkongas ID karte un jāatver bankas konts, lai varētu saņemt algu. Taču, lai oficiāli uzsāktu savas darba gaitas, pats svarīgākais uzdevums ir pašas vīzas aktivizēšana, ko var izdarīt tikai izbraucot no HK un iebraucot atpakaļ. Tā kā uz Ķīnu es doties nevaru, jo tur vajadzīga kārtējā vīza, tad visvienkāršākais veids kā to izdarīt ir apmeklēt otru Ķīnas administratīvo teritoriju Makao (Macau).

Makao, līdzīgi kā Honkonga, kādreiz ir bijusi kolonija, taču piederēja portugāļiem un Ķīnas oficiālā pārvaldībā nonāca tikai 1999. gadā. Makao atrodas tikai 90 km attālumā no HK un visvienkāršākais veids kā tur nokļūt ir ar ātrgaitas prāmi, kas par ~10 Ls tur nogādā stundas laikā. Var izvēlēties arī helikoptera pakalpojumus un nokļūt tur 16 minūtēs, taču tas nav man pa kabatai. 

Uz Makao devos sestdien, kaut gan tas nebija pats labākais variants, jo ceļotāju ir ievērojami vairāk nekā darbadienās. To varēja apjaust iebraucot Makao, kad pie pasu kontroles punktiem veidojas garas rindas un, lai pārbaudītu dokumentus, nācās gaidīt veselu stundu. Pēc tūristu grāmatas ieteikuma, meklēju speciālos viesnīcu autobusus, kas pārvadā tūristus no termināla uz savām viesnīcām, līdz ar to bez maksas nokļūstu pilsētā (šo pakalpojumu var izmantot visi tūristi, kas zina par šādu iespēju un tas nav nekas nosodāms). Kad brauciens ir galā, mans mērķis ir vienkārši pastaigāties un apskatīt pilsētu brīvā nodabā, nevis meklēt tūristu pieminekļus/muzejus/baznīcas, jo laiks ir samērā ierobežots. Vēlos izbraukt no Makao pirms pieciem, jo vēlāk prāmja biļetes tiek tirgotas pēc nakts tarifa un tas nozīmē, kas jāmaksā vairāk. 

Makao ir viena no retajām pilsētām Āzijā, kas jau 150 gadus sevi popularizē kā azartspēļu vietu, tādēļ to dēvē arī par ‘Āzijas Lasvegasu’. To acumirklī var pamanīt ikviens, jo pilsētu ainavās dominē grandiozas kazino un viesnīcas ēkas. Turklāt, visos kazino ieeja ir bez maksas un apmeklētājiem tie ir atvērti 24 stundas. Uzziņai: pēc statistikas datiem, Makao 2007. gadā ir apdzinusi pat Lasvegasu spēļu naudas apgrozījuma ziņā. 

 

Pilsētas atmosfēra jūtami atšķiras no Honkongas – vairāk plašuma, zemākas mājas un ielās mazāk cilvēku pūļu. Vienīgais, kas nedaudz mulsina ir uzraksti un nosaukumi, kas ir portugāļu un ķīniešu valodās, līdz ar to nedaudz grūtāk orientēties, taču pazust nevar. Manuprāt, Makao ir īpaša ar to, ka te līdzvērtīgi var atrast gan Eiropas, gan Āzijas kultūru iezīmes. 

Kaut gan biju vēlējusies pastaigāties ilgāk, tomēr laika apstākļi nebija tie patīkamākie – apmācies, vējains un tikai +10, līdz ar to pavadīju Makao vien nieka 2 stundas. Protams, tas bija pavisam niecīgs ieskats šajā teritorijā, jo pilsēta tūristiem piedāvā visdažādākā veida izklaides, taču man svarīgākais uzdevums bija darba vīza, kas tagad nu skaitās ‘aktivizēta’ un līdz 2012. gada 22. janvārim varu nebaidīties no imigrācijas dienesta, jo oficiāli esmu HK rezidente.  

Ielu plāksnes Makao

9.epizode. Pastaiga mežā

Nedēļa iesākās ar trim vizītēm Imigrācijas ofisā, taču bez īpašiem panākumiem. Brīžiem sāku šaubīties par Honkongiešu darba ražīgumu, jo pagājušajā nedēļa man tika skaidri apsolīts, ka darba vīza noteikti būs gatava, taču šonedēļ man tiek stāstīts, ka nepieciešami vēl pēdējie akcepti, kas prasīs dažas dienas. Viss, ko atliekt man darīt ir gaidīt un baudīt savu brīvsoli Honkongā, par ko pagaidām nesūdzos. Bet runājot par pašu imigrācijas departamentu, tad var piebilst, ka tas ir izvietots augstā debesskrāpī, un šķiet, ka tur ir vieglāk orientēties nekā dažos labos LV ‘kabinetos’. Katrā stāvā ir izvietotas konkrētas nodaļas, kas atbild par noteiktiem uzdevumiem, tāpēc apmeklētājiem atliek tikai ieskatīties informācijas sarakstā un atrast nepieciešamo stāvu vai arī vienkārši pajautāt attiecīgajam personālam. Turklāt, man patika arī efektīvā liftu sistēma, kas neliek gaidīt, jo pat tie ir sadalīti konkrētiem stāviem (piemēram, ja man vajadzēja nokļūt 24. stāvā, tad jāizmanto lifts, kas dodas no 24. līdz 27. stāvam). 

Pabīdot sāņus manas darba vīzas ķibeles, šonedēļ pievērtos zaļo zonu apskatei un devos apmeklēt HK botānisko un zooloģisko dārzu, kā arī apskatīju Honkongas parka kompleksu (kaut gan viens pie otra tuvu izvietoti, tomēr tās ir divas dažādas vietas). Atceros ķīniešu meitenes teikto, ka HK nav īsta zoodārza, tomēr viņai piekrītu tikai daļēji, jo botāniskais un zooloģiskais dārzs, kurā ierados bija pilns ar daudzām dzīvām radībām. Sākot no pīlēm, flamingo un papagaiļiem, līdz pat lemuriem, mērkaķiem, orangutaniem un krokodiliem. Pēc informācijas dēļa sniegtās informācijas, izrādās pavisam parkā atrodas ~600 putni, ~90 zīdītāji un ~40 rāpuļi, kas izvietoti vairākos korpusos, un man liekas, ka tie ir cienīgi skaitļi zooloģiskā dārza nosaukumam. Paralēli tam, parkā ir iekārtotas siltumnīcas ar dažādiem eksotiskiem augiem (t.sk. papardēm), bērnu spēļu laukums, izglītības centrs (nodarbību vadīšanai), izstāžu centrs ar tauriņu herbārijiem, kā arī ērtas terases, no kurām tūristi var ‘zibsnīt’ lieliskus skatus, jo dārzs ir izvietots kalnainā vietā. 

Skats uz galveno strūklaku HK zooloģiskajā un botāniskajā dārzā

Mana otrā zaļā apskates vieta bija Honkongas parks, kas mani pārsteidza uz visiem 100 %, jo biju nolēmusi tur mierīgi pastaigāties, taču izrādījās parks ir kā komplekss ar vairākām ēkām un izklaides iespējām. Parks tika atklāts 1991. gadā un tas izmaksāja ap 400 miljonu dolāru, kas neizbrīna, ņemot vērā iespējas, kas te pieejamas: restorāni, sporta zāles, spēļu laukumi, siltumnīcas ar augu eksponātiem, izglītības centrs, 105 pakāpienu augsts skatu tornis, olimpiskais mini stadions ar 800 sēdvietām, putnu māja, vizuālās mākslas centrs, tējas servīžu muzejs un to visu papildina vide ar mākslīgi izveidotiem ūdenskritumiem, dīķiem, klintīm un strūklakām. Īstenībā izklausās plaši, taču lai to visu apskatītu pietiek ar pāris stundām, jo teritorija ar kājām ir viegli izstaigājama. 

No visām vietām, ko apskatīju, atmiņā vairāk paliks tējas muzejs un putnu māja. Tējas muzejs ir izvietots vēsturiskā mājā (Flagstaff House), kas celta jau 1840. gadā un kādreiz bija viena no Britu spēku komandiera dzīvesvietām (skat.bildē). Mūsdienās te ir apskatāmi tējas servīžu eksponāti no dažādiem laikiem, kā arī var uzzināt info par tējas dzeršanas un pagatavošanas metodēm Ķīnā. Paralēli tam, muzejs arī regulāri organizē lekciju seminārus un demonstrācijas pasākumus, lai vairāk popularizētu ķīniešu tējas dzeršanas kultūru. Tā kā es pati dodu priekšroku tējai, tad man muzejs šķita īpaši interesants, jo uzzināju arī vairākus faktus par tēju labajām īpašībām.

Tāfele apmeklētāju atsauksmēm muzeja iekšienē

Putnu māja jeb aviārijs priekš manis bija kaut kas pārsteidzoši jauns un līdz šim neredzēts, jo pastaigas laikā vārda tiešā nozīmē jutos kā Amazones tropu mežā. Aviārijs tika atklāts 1992. gadā un tiek dēvēts arī par Edward Youde aviāriju (Edward Youde Aviary) par godu kādreizējam Honkongas gubernatoram. Apmeklētāji pārvietojas pa ceļu, kas atrodas aptuveni 10 metru augstumā no zemes, lai vienā līmenī ar tropu koku zariem varētu arī apskatīt dažādu sugu putnus, kas brīvi dzīvojas savā nodabā. 

To visu redzot, manī mājo tāda neaprakstāma sajūta, jo brīžiem putni atrodas rokas stiepiena attālumā un viss liekas tik reāls (pretēji zoodārzam, kur tie tiek iesprostoti būrīšos). Jāsaka gan, ka putni ir pieraduši pie cilvēku klātbūtnes, tāpēc brīžiem pavisam ērti iekārtojas uz tiltiņa malām un ļaujas fotogrāfu zibšņiem.  

Pēc apmeklētajiem parkiem sajūtas bija fantastiskas, turklāt no apkārt esošajiem zaļumiem jutos skābekļa piepildīta un enerģiski uzlādēta visai nedēļai, lai varētu atkal ‘ienirt’ pilsētas drudzī un ar jaunu sparu piektdien atgriezties imigrācijas ofisā. Zinu, ka šos parkus apmeklēšu atkārtoti, jo tie atrodas vien 15 minūšu attālumā no manas mājas un pats svarīgākais – tie apmeklētājiem ir pieejami bez maksas.

8.epizode. Prieciņš vēderiņam

Klāt ir mana 8. epizode, ko uzsveru viena iemesla dēļ – skaitlis astoņi ķīniešiem ir ‘labklājības’ skaitlis un bieži vien tiek izvēlēts kā veiksmes un izdošanās simbols. Piemēram, Ķīnas bankas debesskrāpis tika atklāts 1988. gada 8. augustā (08.08.88), ko ķīnieši uzskata par unikālu veiksmīgā skaitļa salikumu, savukārt, augusts katru gadu ir noslogotākākais mēnesis kāzu rīkotājiem. Turklāt arī auto īpašnieki uz savu spēkratu numuru zīmēm vienmēr iekāro dažādu veiksmīgu skaitļu kombinācijās, tādēļ satiksmes ministrija katru gadu saņem miljoniem papildus ienākumu tikai no šāda veida pieprasījumiem. Taču līdzīgi kā rietumu pasauli iebiedē skaitlis ‘13’, ķīnieši izvairās no skaitļa ‘4’ (nozīmē ‘nāve’) un daudzām ēkām šā iemesla dēļ bieži vien nav ceturtā stāva vai arī stāva, kas beidzās ar četri (man laikam ir noveicies, jo dzīvoju trešajā stāvā un skaitlis trīs nozīme „dzīve” – jei).

Šonedēļ laiks paskrēja īpaši ātri un cenšos izdomāt iemeslu kāpēc tā noticis – iespējams tādēļ, ka arvien vairāk laika sāku pavadīt savā darba vietā, kur vēroju un pamazām sāku apgūt jaunas lietas. Trešdiena atkal kļuva par manu „jaunas iestādes apskates” dienu, tikai šoreiz tas nebija muzejs, bet gan HK kinoteātris, jo izlēmu pievienoties Ksenijai un Viktorijai uz kādu no seansiem. Kopumā filmu izvēle te ir liela, taču lielākā daļa no tām ir tipiskas ķīniešu/japāņu filmas, nevis kā mums pierasti Amerikas/Eiropas kino, tādēļ mūsu izvēle tika sašaurināta līdz divām filmām. Cenu ziņā šis prieks izmaksāja dārgāk nekā LV (~4 Ls), un brīvdienās cena ir divtik lielāka (~8 Ls). Attiecībā uz kinoteātriem, tad HK tie netiek izvietoti plašumā, bet augstumā, tādēļ sanāca tā, ka biļetes pirkām sestajā stāvā, bet attiecīgā kinozāle atradās desmitajā stāvā. Turklāt te uz seansiem jāierodas precīzi laikā, jo reklāmu/filmu rullīši pirms filmas nav populāri. Kā parasti pirms ieiešanas zālē mums tika pārbaudītas biļetes, taču pēc tā priekšā mūs sagaidīja vēl viena meitene, kuras pienākumos, izrādās, ir mūs pavadīt un parādīt īstās sēdvietas, kaut gan norādes tām ir skaidras un saredzamas. Tā jau ir – ja darbaspēks ir milzīgs un viegli pieejams, tad katram ir jāizdomā kaut kas darāms. Līdzīgu situāciju esmu novērojusi arī pie augstceltņu liftiem. Līdz ko veidojas cilvēku pūļi vai rindas, tā klāt attiecīgais personāls un sāk visu organizēt – izvieto celiņus un izkārto cilvēkus pareizās secībā, lai novērstu grūstīšanos un liftu pārpildīšanu.

Beidzot sev esmu ‘uzgājusi’ pārtikas veikalu ķēdi, kur telpas ir plašas, bet produktu izvēle daudzveidīgāka un eiropeiskāka. Protams, cenas attiecīgi ir mazliet augstākas, bet toties, ja kārojas var nopirkt Frankfurtes desiņas, fetas sieru un tumšo sēkliņu maizi. Savukārt, ēdienu pasaulē esmu atklājusi lielisku pusdienu variantu ķīniešu gaumē – rīsus ar dažādām piedevām, kas tiek ietīti un tvaicēti lielās lotusa lapās. Garšo teicami, turklāt ir lēti (~1 Ls) un viegli pieejami mazajās bodītēs, tomēr jāatzīstas, ka katru dienu no šāda ēdienu pārtikt vēl nevaru – pietiek ar 2 reizēm nedēļā.

Tā kā šonedēļ krievu tauta svinēja „Veco – Jauno gadu”, tad Ksenija ar Viktorija ļoti vēlējās to atzīmēt arī HK, tādēļ tiku uzaicināta ciemos uz „rosola” pagatavošanas vakaru. Sev un vēderiņiem par prieku pierādījām, ka šos salātus te var pagatavot gandrīz kā ierasts, jo veikalā atradām visu nepieciešamo (pat marinētus gurķus). Mazliet jocīgs bija krējums, jo vairāk garšoja pēc jogurta, taču ja sajauc visu kopā, tad garša tāpat ir lieliska.

Šīs nedēļas laika arvien mazāk uzspīdēja saule un temperatūra nokritās pat līdz + 9 grādiem, kas HK skaitās neierasti auksti. Tā kā dzīvokļus nav apkures sistēmas, tad jāatzīstas, ka brīžiem bija pavisam neomulīgi un vēsi arī man (līdzīgi kā Latvijā, kad rudenī vēl netiek pieslēgta apkure, bet ārā jau ir drēgns). Lai sasildītos man pietika ar silto Īslandes vilnas džemperīti (66^o North), taču mana dzīvokļa biedrene istabā staigāja mētelī un zābakos. Jāsaka, ka tas daudz viņai nepalīdzēja, jo dienu vēlāk viņa dabūja pamatīgas iesnas un aizsteidzās uz tuvāko bodi pēc sildītāja. Ceru, ka tas viņai noderēs, jo jau šobrīd temperatūra atkal atgriezusies normas robežās un ir +15.

7.epizode. 30 kvadrātmetri

Jāsaka, ka pagaidām nemaz tik traki nav – 3 cilvēku dzīvošana 30 m² „lielos apartamentos” nav pasaules gals, tomēr priekš manis tā būs jauna pieredze, jo līdz šim, uzturoties ārzemēs, vienmēr dzīvoju viena. Ir jau arī man sava personīgā telpa un ja būs nepieciešams varu paslēpties savā 3 m² lielajā būcenī, tomēr klusumu un pilnīgu mieru nepiedzīvošu, jo skaņas izolācija ir tik slikta, ka brīžiem dzirdu gan koridoros, gan blakus dzīvokļos notiekošo. Taču daudz sūdzēties nevaru, jo pagaidām šis ir gan lēts, gan izdevīgs variants, jo mana darba vieta atrodas vien 10 minūšu attālumā. Turklāt, arī maksājot divreiz vairāk, pretī saņemtu to pašu šaurību tikai modernākā iekārtojumā.

Meitene Alena ir jauka un komunikabla, ko, pagaidām, nevaru teikt par puisi,vārdā Max - jauns, kautrīgs un angļu valodā runā nelabprāt, tomēr ir ļoti atsaucīgs. Redzēs kā notikumi attīstīsies, bet izskatās, ka līdz ar angļu valodu, ausīs biežāk vibrēs vācu valodas skaņas.

Nedēļas sākumā ar Alenu pārdzīvojām nelielu izbīli, jo pastkastītē atradām vēstuli no elektrības kompānijas, kur gan angļu, gan ķīniešu valodā tika lūgts iemaksāt kārtējo depozītu. Turklāt tas esot jāizdara līdz otrās dienas vakaram, citādi elektrība tiks atslēgta otrreiz nebrīdinot un par atkārtotu tās pieslēgšanu atkal jāmaksā. Bijām ‘uzvilktas’, jo visi maksājumi mums ir savlaicīgi veikti un depozīts jau sen iemaksāts. Par laimi, atskārtām, ka vēstules nav nemaz adresēta mums, jo pastnieks bija kļūdījies un 295. dzīvokļa vietā izvēlējies mūsējo – 285. pastkastīti. (tātad mūsu kaimiņi droši vien piedzīvos elektrības zudumu uz kādu laiku, bet lai nevaino mūs)

Bet turpinot par depozītiem, tad jāsaka, ka tā atkal ir viena no HK īpatnībām. Neatkarīgi no darbības, visur tiek prasīts iemaksāt lielāku vai mazāku depozītu jeb naudas summu, kā garantiju izvēlētajam pakalpojumam: īrējot dzīvokli vai izīrējot telpas svinībām, atverot bankas kontu, pieslēdzot internetu, nodrošinot elektrību un ūdensapgādi dzīvoklim, un dīvainākais, ka pat pērkot savu ‘octapus’ karti, iemaksāju nelielu naudas summiņu. Protams, nav problēmu samaksāt, jo naudu vēlāk var dabūt atpakaļ, taču ja vajadzīgi vairāki pakalpojumi vienlaikus, tad jārēķinās ar paprāviem papildus naudas līdzekļiem. 

Kamēr darba pienākumi mani vēl nesauc, savā brīvajā laikā turpinu iepazīt HK. Apskatīju Holivudas stila Zvaigžņu aleju, kur savus rokas nospiedumus bronzas krāsas zvaigznēs ir atstājuši HK kino industrijas slavenības. Izrādās, šī ir arī ļoti patīkama pastaigas promenāde, īpaši vakaros, ja vien neņem vērā nemitīgos tūristu foto zibšņus. Ik vakaru pulksten 20.00 HK var vērot arī gaismas šovu (saucas „Symphony of lights”), kas mūzikas pavadījumā ar lāzeriem vienlaikus izgaismo 44 ēkas abos Viktorijas līča krastos. Esmu redzējusi šo šovu no abām pusēm, tomēr īpašu sajūsmas „wow” tas mani neizraisīja, varbūt tāpēc, ka biju lasījusi  par to iepriekš un gaidīju vairāk. 

 

Izmantoju arī iespēju trešdien par brīvu apmeklēt kādu no muzejiem. Lai gan neesmu īsti tas cilvēks, kam saista mākslas pasaule, tomēr šoreiz izvēle par labu krita tieši HK mākslas muzejam. Šī nu laikam ir tā iestāde HK, kur visas telpas, izvietotas 4 stāvos, ir plašas un lielas, un nav ne mazākās miņas no cilvēku pūļiem. Taču jāatzīstas godīgi, muzejs priekš manis bija samērā garlaicīgs. Vienīgais, kas nedaudz aizrāva bija skulptūras, kas šonedēļ bija atceļojušas no pašas Luvras un nu ir apskatāmas un, vārda tiešā nozīmē, aptaustāmas arī te.

Ceturtdien, priekšnieks no darba vēlējās ar mani tikties, tāpēc devos uz savu topošo darba vietu. Tiesa gan šī nebija pirmā reize, kad tur dodos, jo iepriekš meitenes jau bija mani laipni uzaicinājušas ciemos. Tikšanās bija īsa, patīkama un bez īpašiem pārsteigumiem. Uzzināju vien to, ka vīza nu vairs ilgi nebūs jāgaida un jau tagad varu pamazām ierasties darbā un vērot tur notiekošos procesus. 

Laikā no 30. janvārim līdz 5.februārim ķīnieši svin savu Jauno gadu, tādēļ daudziem uzņēmumiem ir garas brīvdienas, t.sk arī mums. Tādēļ ar Viktoriju un Kseniju esam nopirkušas biļetes uz Filipīnām, lai ‘uzmestu aci’ arī šai, tuvumā esošai valstij. Lai gan sanāks tur pabūt tikai nepilnas 4 dienas, tomēr priekšstati noteikti tiks gūti.

P.S. jau agrāk pieminētā meiteņu kompānija: no kreisās Ksenija (Krievija), es (Latvija), Bekija (Lielbritānija), Patrīcija (Honkonga) un Viktorija (Ukraina). Pēdējās no 3 meitenēm būs arī manas kolēģes. 

.

6.epizode. 2011

Sveicieni visiem Jaunajā zaķa gadā un vēlu to burkāniem bagātu un bezbailīgu visiem saviem lasītājiem!

Mana Jaunā gada sagaidīšana izvērtās par kārtējo jautro pasākumu, kopā ar jau agrāk satikto meiteņu kompāniju. Mēs pulcējāmies ķīniešu meitenes mājā, lai gatavotu vakariņas un skatītos salūtu TV, jo mums nebija ne mazākās vēlēšanas iziet ielās un tikt burzītām starp lielajiem cilvēku pūļiem. Dzīvoklis, kurā ieradāmies, bija pārsteidzoši mazs, bet pie tā ir jāpierod, jo HK tā ir viena no raksturīgākajām iezīmēm. Mūsu pagatavotā maltīte bija ar internacionālu piegaršu, jo ēdām kartupeļu biezputru, ķīniešu zaļos dārzeņus, steiku un garneles, bet desertā uzkodām „Skrīveru gotiņas” un angļu šokolādi. Vakars paskrēja neticami ātri, bet ar tik patīkamu garastāvokli un noskaņojumu, ka miegs man nenāca arī pēc nokļūšanas mājās. 

Jaunā gada dienas rīts, kā līdz šim, iesākās ar spožu sauli debesīs un + 17 grādiem. Tā kā šī diena ir gan brīvdiena, gan svētku diena vienlaicīgi, tad uzturēties HK ielās man nebija ne mazākās vēlēšanās, tādēļ ar krievu meiteni, vārdā Ksenija (viņa pieder mūsu grupai, bet strādā tūrisma aģentūrā), izlēmām doties uz mazu HK pilsētiņu Sai Kung. Pusceļā uz turieni braucām ar metro, bet vēlāk sēdāmies autobusā, kuri šeit, tāpat kā Londonā, ir ar diviem stāviem, tādēļ redzēt var daudz vairāk un daudz tālāk.

Sai Kung ir maza un rāma pilsētiņa, jo kādreiz ir bijusi vien zvejas osta, taču šobrīd ceļotājiem tiek piedāvātas dažādas izklaides iespējas. Aktīvākie tūristi var doties garos pārgājienos ārpus pilsētas parkā, ar prāmi apmeklēt kādu no tuvumā esošajām salām, bet vasaras sezonā doties uz pludmali peldēt vai sērfot. Savukārt, slinkākie ceļotāji (kādas bijām mēs), var vienkārši pastaigāt pa mazajām pilsētas ielām, apskatīt Tin Hau templi (2 istabu lielumā), izstaigāt vietējo tirgu vai ieturēties kādā no zivju restorāniem. Pēdējo no aktivitātēm mēs izlaidām, jo izlēmām vakariņot vēlāk, kad būsim atgriezušās mūsu rajonos. 

 

Lai izmēģinātu dažāda veida sabiedrisko transportu, atpakaļceļā braucām ar maršruta busiņu, kas HK nav jauni, ērti un moderni, bet vairāk ar senlaicīguma piegaršu. (skat. att.)

Nokļuvušas mums jau pazīstamos rajonos, vakariņas izvēlējāmies paēst HK fast food restorānā, kur izvēlējos vienkāršāko un lētāko no ēdieniem - vistu ar rīsiem sojas mērcē. Ēdiens nebija izcils, bet pietiekami garšīgs, lai remdētu dienas izalkumu. 

Interesantai piebildei uzzināju, ka HK ir arī trīs veidu takši: sarkani, zili un zaļi. Sarkanie ir domāti pilsētas centra rajoniem, zaļie kursē sauszemes jeb ‘Jaunajās teritorijās’, bet zilie – uz Lantau salas. Sarkanie esot visdārgākie, bet ar tiem var nokļūt visu, bet pārējie kursē tikai noteiktajās HK daļās. Lidostā tie parasti tiek sarindoti pēc krāsām, lai tūristi var vieglāk orientēties un nokļūt tur, kur nepieciešams, savukārt, biznesa ceļotāji pēc pieprasījuma no vadītājiem var saņemt arī čekus.

Mana nedēļa te ir paskrējusi neticami ātri, jo katra diena tika piepildīta ar jauniem iespaidiem un piedīvojumiem. Joprojām nezinu, kad sākšu strādāt, jo darba vīza vēl nav gatava, tomēr, iespējams, tas var notikt pavisam drīz. Vienu gan zinu droši - nākamā nedēļa ikdienas sadzīvē būs jau citāda, jo no Vācijas atgriezīsies mani jaunie dzīvokļa biedri.