decembris 30, 2010

5. epizode. Kowloon


Kad savas dzīvesvietas apkārtni pamazām jau biju „izkodusi”, nākamais mērķis bija HK sauszemes daļa jeb Kowloon pussala. Mana darba koordinatore (meitene vārdā Crystal), piedāvājās kļūt par manu gidu, tādēļ piekritu visam, ko viņa ierosināja. Nokļūt uz HK sauszemes daļu var daudz un dažādos veidos, bet vislētākais un patīkamākais ir brauciens ar kuģīti. Tā kā piestātne ir 5 min attālumā no mana dzīvokļa, tad bez šaubām, izvēlējos šo variantu, turklāt tas maksā nieka 20 santīmus. Skati, kas paveras no kuģīša, ir fantastiski, turklāt tos lieliski papildina skaidrās debesis un spožā saule. Pēc ceļotāju atsauksmēm, šī nelielā ekskursija ar kuģīti, ir nominēta kā viena no labākajām apskatēm par attiecīgu cenas vērtību. 

Nokļūstot ‘otrajā pusē’, tiekos ar Crystal un viņa ierosina apmeklēt kādu no muzejiem, jo trešdienās tie esot bez maksas. Mana izvēle šoreiz par labu ir kosmosa muzejam, jo tas atrodas arī vistuvāk. Protams, telpās ir vairāk cilvēku nekā parasti, taču burzmas nav un visu var aizsniegt un redzēt un izlasīt. Ir ļoti piedomāts par to, lai apmeklētāji var ne tikai uzzināt informāciju, bet arī paši kaut ko darīt/mēģināt, tādēļ šī ir īpaši aizraujoša vieta bērniem. Prātā nāk arī ģeogrāfijas stundas skolā, kad tika mācīts par kosmosu, planētām, meteorītiem, satelītiem - ja man būtu iespēju savā laikā tādu apmeklēt, tad, redzot šo visu vizuāli, šīs lietas būtu vieglāk aptveramas.

Nākamais apskates objekts mums ir Kowloon parks, kas atkal ļauj aizbēgt no pilsētas kņadas. Te var apskatīt ne tikai strūklakas, skulptūras un ziedu dārzus, bet arī pīles un flamingo mākslīgos dīķos, kā arī baložus un papagaiļus būrīšos – kā mini zoodārzs. Izrādās, ka tāda liela zoodārza, kā mums LV, Honkongā nemaz nav. 


Turpinot ceļu pa Kowloon ielām, apjaušu arī to, ka šī HK daļa ir vēl pilnāka un drudžaināka nekā mans dzīvojamais apvidus, jo šis skaitās iepirkšanās rajons un līdz ar to arī tūristu paradīze. Šajā apgabalā visvairāk izpaužas arī viena no HK iezīmēm - multikulturāla pilsēta, jo ik pēc vairākiem soļiem, „uzpeld” dažādu etnisko grupu pārstāvji (melnie, indieši, mulsulmaņi utt). Tā kā līdz mūsu galamērķim, kur ieturēsim vakariņas, ir neliels gabaliņš, Crystal ierosina braukt ar metro. Kaut gan neesmu pret staigāšanu, tomēr neiebilstu, jo beidzot man ir iespēja apskatīt arī HK pazemes daļu, ko, jāatzīst, līdz šim esmu baidījusies darīt.

Lai brauktu ar metro, man bija jānopērk ‘octapus’ karte, kas, izrādās, ir visnepieciešamākā lieta HK ikdienā. Darbošanās princips ir sekojošs: uz kartes tiek noguldīts konkrēts naudas daudzums un to tālāk var izmantot visos sabiedriskajos transportos, neatkarīgi no transporta pakalpojuma cenas.(nauda no kartes tiek atskaitīta tieši tik, cik maksā izvēlētais transports). Turklāt ar to var norēķināties arī dažās ēdināšanas iestādēs un apskates objektos. Savu kartes kontu var apskatīt vai papildināt gan transporta stacijās, gan lielveikalos, gan kioskos, kas atrodas uz katra stūra. Tas viss ir tik vienkārši un kārtējo reizi pierāda to, ka HK domā par cilvēkiem un viņu ērtībām. Līdzīgi ir ar metro – līdz šim sakārtotākā, mūsdienīgākā un ērtākā pazemes sistēma, ar kādu esmu braukusi (Parīzes, Marseļas, Barselonas metro nestāv pat tuvumā). Atlika vienu reizi pabraukt un darbības princips ir skaidrs, tādēļ atpakaļceļā izvēlējos šo transportu, kas, lai arī ir dārgāks, nekā virszemes, tomēr ātrāks gan.

Vakariņas ieturējām vienā no ielas „ieskrietuvēm”, kur var sajust to īsto ķīniešu kultūru. Mūsu izvēle par labu krita rīsiem, kurus baudījām gan ar cūkgaļas, gan jūras zivju piedevām. Jāsaka gan, ka tas nav diez ko higiēnisks pasākums, jo šādas vietas regulāri ir pārpildītas, tomēr ēdiens, pasniegts māla bļodiņās, bija garšīgs un lēts. Turklāt, ēšana ar irbulīšiem mani sāk aizraut arvien vairāk, jo beidzot esmu iemanījusies tos lietot brīvi un nepiespiesti pat ēdot rīsus. Desertu izvēlējāmies ieturēt nedaudz smalkākā vietā un devāmies uz vienu no lielveikala kafejnīcām, kur ēdienkartē dominēja dažādi pudiņi, augļu zupas un saldās želejas. Es izvēlējos pamieloties ar kaut ko pazīstamāku - mango un putukrējumu pildītām pankūciņām, kas bija tāds garšīgs noslēgums gan maltītei, gan visai pavadītai dienai.




decembris 28, 2010

4.epizode. Cita Honkonga


Mana pirmā ekskursija bija pavisam pēkšņa un neplānota, bet beigās izvērtās par kolosālu vienas dienas piedzīvojumu. Viss sākās tad, kad uzzināju Viktorijas kontaktinformāciju (viņa ir meitene no Ukrainas, kas jau strādā manā topošajā darbavietā). Viktorija uzaicināja mani pievienoties ekskursijā uz salu, kopā ar 3 citām meitenēm, lai neformālā vidē iepazītos ar savām darba kolēģēm. Meitenes izrādījās ļoti jaukas un draudzīgas, turklāt paralēli uzzināju arī sev noderīgu informāciju par saviem darba apstākļiem. (par tiem gan vēlāk).

Mūsu galamērķis bija Lamas sala, kas ir trešā lielākā Honkongas sala (skat. karti) un administratīvi tiek uzskatīts par vienu no tās reģioniem, kaut gan iedzīvotāju skaits tur ir pavisam neliels (~6000). Nokļūšana tur ir ļoti ērta, jo regulāri kursē prāmis, kas maksā robežā no 1 – 2 Ls.


Pretēji HK centra reģionu burzmai, te ir ļoti mierīga un rāma atmosfēra, jo ar mašīnām braukt ir aizliegts – var pārvietoties tikai ar kājām vai velosipēdiem. Uz salas ir aizliegts pat celt mājas, augstākas par trim stāviem. Brīžiem, kāpelējot pa kalnaino apvidu un skatot jaukās mazās mājiņas, radās sajūta, ka neesmu HK, bet gan kaut kur Eiropā, jo ainava šķiet pazīstama. 

Izrādās, ka agrāk uz salas ir bijis plastmasas rūpniecības centrs, taču šobrīd šī ir tipiska tūristu pievilināšanas vieta, ar suvenīru tirdziņiem, pludmali un jūras velšu restorāniem, kur vienā no tiem pusdienas ieturējām arī mēs. Ēšanas sistēma tur bija man neierasta, taču izrādās ļoti izdevīga – piedāvājumam, kuru veido vairāki ēdieni, ir noteikta viena cena, kas svārstās tikai no cilvēku skaita. Sadalot summu starp mums 5 meitenēm, katrai šīs gardās pusdienas izmaksāja tikai ~ 5 Ls, bet rezultātā, tika pagaršoti vairāki ēdieni vienlaikus: apceptas garneles ar ķiplokiem, ēdamos gliemežus pikantā mērcē, ceptus kalmārus, rīsus ar liellopu gaļu, zaļos dārzeņus un spring rolls (kraukšķīgā mīklas apvalkā ietīti malki sagriezti dārzeņi). Kaut gan jūras veltes esmu baudījusi jau agrāk, tomēr pasniegtas ķīniešu variantā, tās bija vēl garšīgākas, jo visi ēdieni tiek papildināti ar garšīgām mērcītēm. Atpakaļceļā, vairāk nekā parasti, tikām sašūpotas HK ūdeņos, un likās, ka visi pusdienu labumi „izlauzīsies brīvībā”, tomēr galamērķi sasniedzām veiksmīgi. 

Skaidras debesis, spoža saule, labs ēdiens un uzjautrinoša kompānija – neko citu vairs arī nevajag, lai diena būtu izdevusies. Turklāt, beidzot sāku iepazīt citu Honkongu, kas nav tikai debesskrāpji un cilvēku pūļi. 





decembris 26, 2010

3.epizode. Atklimatizēšanās


Šobrīd starp Latviju un Ķīnu ir 6 stundu starpība, kas dažiem var šķist nieks, tomēr ikdienas bioritmu tas pamatīgi ietekmē. Problēmas ir ar aizmigšanu, bet vēl grūtāk ir piecelties. Pirmajās dienas pamodos tikai pēcpusdienā ~14.00 (pēc LV laika tikai 8 no rīta), bet no gultas spējīga biju izkāpt tikai ap 15.00. Atlika tikai paēst brokastis, iziet pastaigā un vakars jau atkal bija klāt. :D Vienīgais par ko priecājos ir tas, ka uz darbu vēl nav jāiet, līdz ar to mierīgi varu pārstartēt savu organismu citā ritmā, katru rītu ceļoties par stundu ātrāk.

Lai kliedētu garlaicību un piepildītu savu istabu ar balsīm, skatos Honkongas TV. Lai gan liela daļa kanālu ir jāabonē, tomēr skatāmas lietas atrast var. Turklāt šeit ir arī ļoti daudz kanālu, kas skatītājiem sniedz noderīgu info, piem. lidostas dati ar izlidojošajiem reisiem un ejām; kanāls, kur tiešraidē tiek translēta reālā ielu situācija lielākajos HK rajonos; laika ziņas un valūtas kursu svārstības; arī kanāls bērniem, kur tiek pārraidīta klase un tajā notiekošās mācības (laikam ar domu, lai bērns skatās un mācās līdzi).

Nedaudz par veikaliem: te to ir miljoniem (es nepārspīlēju), tikai liela daļa no tiem ir koridora lielumā. Viena kvartāla garumā, ko veicu ~1 minūtē, es varu paiet garām vismaz kādiem 15 veikaliem jeb bodītēm, kur var nopirkt visu nepieciešamo – sākot ar avīzēm, maizītēm, tualetes papīru un beidzot ar santehniku, flīzēm, svaigām zivīm u.c. zvēriem.

Lielie supermārketi ir līdzīgi Eiropā esošajiem – var atrast visu, tikai desmitreizes mazākā platībā un parasti tie izvietoti pagrabstāvos, kur jāložņā pa plauktu ejām. Interesantākais ir tas, ka starp preču piedāvājumiem apmulst nevar, jo zīmoli jau ir pazīstami (piem. tēju izvēlē dominē „Lipton”, šokolādēm un konfektēm - „Nestle”, „Lindt” utt.), bet ķīniešu valodas cenu zīmei un nosaukumam līdzās vienmēr ir tulkojums angļu valodā. Atceros savu laiku Īslandē, kad pirmajās nedēļās tik tiešām daudzas preces pirku kā „kaķi maisā”, jo nesapratu valodu, bet izrādās, ka Honkongā ir daudz vieglāk.

Te tāda dīvaina iepakojumu sistēma: piem. šampūnus, dušas želejas, ķermeņa krēmus var nopirkt pārsvarā tikai 750 ml lielās pudelēs, kas izskatās iespaidīgi un pietiek 5 mēnešiem; tualetes papīra ruļļi ir iesaiņoti tikai pakās pa 12 (mazākus iesaiņojumus neesmu redzējusi); rīsus pārdot tik lielās pakās, kā pie mums lopbarību vai suņu/kaķu barību (sākot no 5 kg) – kopumā ir izdevīgi pirkt, jo cenas pavisam zemas. Bet tajā pat laikā piena produkti viņiem nav diez ko cieņā, jo jogurtu iepakojumi ir super maziņi (~135 g un pat vēl mazāki), siers ir ļoti dārgs un izvēle nav plaša, līdz ar to varu to uzskatīt par delikatesi ar kuru mielošos tikai svētku dienās.

Garām ejot, ienācu arī vietējā tirgū, kur valda atkal cita politika. Vietējie tirgoņi tādi vareni runātāji un dažiem pat pieliktas austiņas ar skaļruņiem, lai pārkliegtu blakus esošos sāncenšus. Ceru, ka drīzumā nopirkšu fotoaparātu, lai parādītu interesantus skatus, jo grūti aprakstīt, piem., tos stendus, kur pārdot svaigu gaļu vai uzšķērstas zivis ar atvērtām iekšām. Izskatās, ka vietējais PVD dienests nav uzdevumu augstumos.

Pati pagaidām ar tradicionālu ķīniešu ēdienu baudīšanu vēl īpaši neaizraujos, lai organismu nepakļautu pārlieku lielam stresam, tādēļ, galvenokārt, uzturā vien lietoju ierastās Kellog’s brokastu pārslas, makaronus, augļus un dārzeņus. Vēlāk gan būs jāriskē ar visādiem Dim Sum! 

decembris 24, 2010

2.epizode. Iespaidu burzma

Pēc nogurdinošā ceļa, likās, ka Honkonga var pagaidīt, jo ķermenis lūgtin lūdza pēc horizontāla stāvokļa savā istabā, taču ceļā no lidostas uz centru, likās, ka acis nemaz nemirkšķināju. Grūti jau salikt redzēto dažos teikumos, taču pilsēta mani fascinēja ar visu: ar kalniem un jūru vienkopus, ar palmām šoseju malās, ar debeskrāpju virknēm, ar maziem/lieliem kuģīšiem un divstāvīgajiem tramvajiem, ar iespaidīgajām ceļu mezgliem  (līdzīgi kā mūsu Dienvidu tilts un tā piebūves, bet te tādas sistēmas viena pie otras), bet vispārsteidzošākais bija tas, ka šī miljonu pilsēta, no ārpuses raugoties, radīja tīras un sakoptas vides iespaidu. Sākumā arī nepiefiksēju, ka autobusa šofera stūre novietota labajā pusē un visa satiksme notiek otrādi - tāpat kā Britu salās, jo līdz pat 1997. gadam Honkonga oficiāli skaitījās Lielbritānijas kolonija.

Mana pagaidu dzīvesvieta atrodas Wan Chai rajonā, kas atrodas uz Honkongas salas (informācijai: Honkonga atrodas uz vairākām salām, taču par galvenajiem centriem uzskata HK salu un Koulunas pussalu, kuras arī ir visblīvāk apdzīvotās teritorijas). Mani istabas biedri būs vācieši - Alena un Makss, kas šeit, viena projekta ietvaros, gan mācās, gan praktizējas uzņēmumā, bet svētku brīvdienas ir devušies pavadīt Vācijā. Alena, īsi pirms došanās mājup, vēl paspēja man izstāstīt svarīgāko par HK sadzīvi un parādīt tuvākos iepirkšanās punktus, lai spētu "izdzīvot" viņu prombūtnes laikā. 

Viena no raksturīgākajām HK iezīmēm, bez šaubām ir saspiestība. Ielas ir šauras un mūsu dzīvokļa istabas ir tik mazas, ka pietiek vietas tikai ķīniešu garuma gultai un maziem skapīšiem. Durvīm pārsvarā dominē princips "atbīdi - aizbīdi". Savukārt, ielās valda ķīniešu pūļi un burzma (īpaši rīta un vakara stundās),tādēļ pārvietošanās pa ietvēm brīžiem šķiet kā ložņāšana. Bet "viskolosālākais" ir tas, ka es, ar savu ne-dižo augumiņu un gaišajiem matiem, brīžiem jūtos kā staigājoša laterna.Cilvēki skatās, taču ne tik uzkrītoši un uzbāzīgi, kā Francijā - šķiet, ka te viņi ir pieklājīgāki un laipnāki un ar 'labdien' frāzēm ar uzreiz nemētājas. Starp citu R-Eiropieši acīs iekrīt arī man, kaut gan  ielās tos redzējusi esmu pavisam maz. Sajūta tāda, ka gribas iet klāt un parunāt, jo esam atšķirīgie. :)

Savā pirmajā pastaigā paspēju jau arī apmaldīties, kaut gan biju nolēmusi iet tikai taisni uz priekšu  ielas garumā. Iegāju veikalā un tas izrādījās lielāks nekā gaidīju, tādēļ izgāju pa citām durvīm un ar to pietika, lai apjuktu. Pēc debeskrāpjiem ielas ir noteikt grūti, bet uz ietvēm traucē pūļi un izkārtnes ar hieroglifiem. Ar vēsu prātu tomēr atgriezos veikalā un atradu īstās durvis, taču piedzīvojumu vienai dienai bija pietiekami.

Mana otrā pastaiga izrādījās veiksmīgāka un patīkamāka, jo ielas struktūras pamatus jau biju aptvērusi un varēju ātrāk pārvietoties. Uzgāju vienu parciņu, kur HK troksnis tika pieklusināts un varēja mierīgi pasēdēt starp mākslīgi sastādītiem krūmiem, palmām un puķēm. Pastaigas laikā atklāju sev arī lielisku grāmatnīcu, kur beidzot iegādājos grāmatu vakaru īsināšanai - veikals pilnīgi ne ar ko neatškiras no LV esošajiem, tikai sadalās 2 lielās daļās - ķīniešu grāmatas un angļu valodas grāmatas. Cenas gan nešķiet lētākas - drīzāk pat dārgākas, nekā cerēju, bet toties izvēle ir plaša.

Ziemassvētku vakars būs jāpavada vienai, taču pagaidām nejūtos diezko noskumusi, jo svētku noskaņojums manī nemājo. Laukā ir +15, mazliet sutīgs, bet par tuvojošiem svētkiem atgādina tikai dīvainas dziesmas lielveikalos, pāris debesskrāpi  ar mirgojošām zvaigznītēm/eglītēm un nedaudzi reklāmas stendi, aicinot pirkt dāvanas. Neapšaubāmi, šie būs mani visdīvainākie un siltākie svētki ever, ar zivju trīsstūrīšiem sojas mērcē (izskatās, kā mazi zefīriņi, bet ar zivju garšu) un izkusušu "Laimas" marmelādi, taču tieši tādēļ tie man paliks spilgtā atmiņā. :)

Sirsnīgus svētkus arī Jums! 









decembris 22, 2010

1.epizode. Pilot

Lidojums Rīga - Maskava - Honkonga prasīja aptuveni 24 stundas no manas dzīves un 9 stundas mana ikdienišķā miega, tomēr varu uzskatīt sevi par veiksminieci, jo izvairījos no ziemas radītā haosa lielākajās Eiropas lidostās. Pirmais reiss līdz Maskavai bija viss precīzākais un ātrākais, kādu līdz šim vispār esmu pieredzējusi, taču problēmas sagādāja cita kaite -  "burbuļu plīšana" ausīs, ko veicināja nesen pārslimotais vidusauss iekaisums. Labi vien, ka otrajā reisā tas vairs neatkārtojās, jo pēc desmit stundu ilga lidojuma, droši vien vispār paliktu bez bungādiņām.

Ar pirmajiem soļiem Maskavā (Šeremetjeva lidostā) varēja pamatīgi ieskrieties, jo, man par pārsteigumu, lidosta bija kā izslaucīta. Vietām manīja ķīniešu grupiņas, taču tas neglāba tax-free veikalu pārdevējas no bezdarbības. Manu 4 stundu gaidīšanas pauzi izglāba bezmaksas interneta pieslēgums un pusdienas pauze ar līdzpaņemto "Lāču" rupjmaizi un 3 Ls vērtiem salātiņiem, ko izsalkuma vajāta biju spiesta nopirkt vienā no kafejnīcām.
Līdz manam otrajam lidojumam, viss noritēja bez aizķeršanās, līdz "Aeroflot" paziņo, ka reiss tomēr par stundu kavēsies, kas beigās izvērtās par veselām divām. Taču, neņemot vērā šo nīkšanu lidostas ejās, gribas atzīt, ka lidojums bija patīkams un izturams, jo tiku gan pie servētām pusdienām, gan brokastīm, kā arī Šreka kompānijas vienā no z-svētku izlaiduma multenēm.

Sakarā ar kavēšanos Maskavā, Honkongā nolaidāmies tieši pusdienlaikā, kur spilgtie saules stari, ļāva palikt nomodā, par spīti negulētai naktij lidmašīnā. Sasmējos arī par mazo lidostas tehnisko personālu, kas kā pulksteņi uzvilkti un sejas maskās ieskauti, gaida lidmašīnas apstāšanos. Lidosta ir plaša un tīra un, par spīti uzskatāmām un labi saprotamām norādēm angļu valodā, palīdzīgu roku ceļotājiem sniedz arī speciāli izvietoti darbinieki. Pasu kontrole un nokļūšana līdz paredzētajai dzīvesvietai norit bez sarežģījumiem, bet par pašas Honkongas iespaidiem nākamreiz.

Ar labu nakti!

decembris 08, 2010

Bravo, Dace!

Beidzot!Beidzot!Beidzot....
... esmu saņēmusies un izveidojusi savu, tā saucamo, tīmekļa vietni, lai izklāstītu un atspoguļotu sava "dzīves seriāla" aizraujošākās sērijas.

Agrāk tapušie sižeti (no Islandes/Francijas/Itālijas/Igaunijas sezonām) tā arī netika līdz galam samontēti un iegrāmatoti, jo likās, ka nav ne laika, ne iegansta, ne centības to darīt.
Taču mans nākamais ceļojums jeb, kā man pašai šķiet, līdz šim lielākais izaicinājums, manī ir radījis gan vēlmi, gan iemeslu, kā rezultātā top arī šis emuārs.

Lai aizraujoša "skatīšanās"