21. epizode. Darbs kā seriāls

Tā kā 85 % no manas nedēļas dzīves Honkongā tiek pavadīti darba gaitās, tad šajā epizodē nolēmu vairāk padalīties par visu notiekošo iekš „The little gym” telpām. Ja pareizi atceros, tad ir kāds sakāmvārds, kas apgalvo: „Labāk vienreiz redzēt, nekā septiņreiz dzirdēt/lasīt”, tāpēc šoreiz centīšos mazāk rakstīt, bet vairāk rādīt. Jāsaka paldies Viktorijai, kas īsi pirms savas prom braukšanas paspēja ‘iemūžināt’ mūsu darba specifiku jaukās bildēs. 

Par to, kas ir "The Little gym" un kāds ir uzņēmuma mērķis var sīkāk lasīt 11. epizodē, tāpēc sākumā vien atgādināšu, ka mani darba pienākumi ietver gan nodarbību vadīšanu sporta zālē, gan administrācijas darbsu ofisā.

Administrācija

Nodarbību zāle

Uzņēmuma „The Little gym” kopējais darba kolektīvs nav liels – 10 pilna laika darbinieki un ~7 studenti jeb pusslodzes darbinieki, kuri nāk mums palīgā nedēļas nogalēs. Honkongā ir divas filiāles, tāpēc mūsu kolektīvs tiek dalīts uz pusēm: viena daļa strādā Honkongas salā (t.sk. es), otra – Kowloon jeb sauszemes daļā. Viens no kolektīva pozitīvākajiem aspektiem ir tas, ka darbinieki ir gados jauni cilvēki un sastāvs ir ļoti internacionāls, taču lielākā daļa no mums nestrādā ilgtermiņā, tāpēc ik pa laikam nākas no kāda atvadīties un vietā sagaidīt citu. Mani šobrīd esošie kolēģi, kas ikdienā ir kopā ar mani un kurus iespējams arī turpmāk biežāk pieminēšu ir šādi:

Patrīcija ir augusi un skolojusies Honkongā, taču viņas dzimtā puse un vecāki nāk no Fidži, tāpēc par īstu ķīnieti mēs viņu nedēvējam. Paralēli darbam, viņa ir arī nepilna laika studente dizaina skolā. 

 Aleksandrai ir Moldovas un Rumānijas dubultpilsonība un viņa šeit ir nokļuvuši līdzīgā veidā kā es – ar AIESIEC organizācijas atbalstu.

 

Prašants ir atceļojis no Indijas un uzņēmumā atbild par mārketingu. Viņš ir vienīgais kolektīvā, kurš nevada nodarbības, jo izrādījās, ka sports nav viņa 'lauciņš', tāpēc direktors Prašantam iedalīja citus pienākumus. 

Veslijs ir no Jaunzēlandes un ir mūsu kolektīva menedžeris un vecākais instruktors. Lai gan bildē izskatās dikti nopietns, tomēr sarkastisks humors ir viņa spilgtākā raksturiezīme, kas arī mūsu dienas veido smieklu pārpildītas.  

 Lūk arī bilde, kur mēs visi kopā

 

Turpinot par nodarbībām sporta zālē, tad jāpiemin, ka tieši šonedēļ pabeidzu savu otro apmācības posmu un veiksmīgi nokārtoju eksāmenu, kā rezultātā esmu kvalificēta instruktore bērnu grupām no 10 mēnešiem līdz 3 gadiem. Tālāk arī ieskats pašā nodarbībā, kuru vadīju kopā ar Patrīciju. Katra nodarbība ilgst 45 minūtes un ir strukturizēta, t.i. pastāv noteikti elementi, pēc kuriem vadāmies un kuri obligāti jāiekļauj klasē (atvainojos par necilo bilžu kvalitāti, jo tās tika uzņemtas no ārpuses). 

 

Nodarbību parasti sākam uz sarkanā matrača, kur vecākiem dodam ieskatu šīs nedēļas tēmā un spēlējam iepazīšanās spēli. Tālāk seko iesildīšanās un grupu aktivitātes, kurām izmantojam dažādus atribūtus (piemēram, riņķus, krāsainu izpletni, kociņus utt). Tā kā tieši no manas nodarbības bildes netika uzņemtas, tad pievienoju bildi no citas nodarbības, kurā grupu aktivitāte notiek uz liela piepūšamā matrača. 

 

Katru nedēļu nodarbībā tiek iekļautas arī noteiktas sporta prasmes, uz kurām liekam uzsvaru. Šoreiz tie bija roku vingrojumi uz stieņiem.

 

Tālāk seko bumbu un burbuļu daļa – jautras aktivitātes, kas māca bērniem sekot instrukcijām un jautrā atmosfērā pavadīt klases noslēguma daļu. 

 

Noslēguma daļā parasti dziedam kādu grupu dziesmu un sniedzam ieskatu nākošās nedēļas aktivitātēs. 

 

Bērniem, kuri ir vecumā no 3 – 6 gadiem, nodarbību struktūra ir nedaudz citāda un tās ilgums ir 60 minūtes, taču foto materiāla no šīm nodarbībām man pagaidām vēl nav. Tomēr ceru, ka kopumā ieviesu  nelielu skaidrību par to, kas veido manu ikdienu. 

Brīvajos brīžos, kad nenotiek nodarbības, laiku veltam ne tikai birokrātiskiem pienākumiem (atskaites, telefona zvani, rēķini), bet arī citām aktivitātēm - ēšanai un 'joku plēšanai'.

Bērni ir tas, kas šo darbu padara tik jautru un ne-vienmuļu, tāpēc katra nodarbība un katra diena ir savā veidā neparedzama un interesantu piedzīvojumu pilna. Un jāatzīst godīgi: ar bērniem ir tāpat kā ar kucēniem – neraugoties uz šķirni, visi vienmēr mīlīgi un jauki, vai ne?!?

20. epizode. Nemieram ir pamats

Atliek vien pabrīnīties, cik ļoti sāk mainīties attieksme pret apkārt notiekošo, ja tas lielā mērā sāk ietekmēt tevi pašu. Domāju, ka man nevajag atspoguļot notikumus Japānā, jo nav šaubu, ka visa pasaule seko līdzi šajā valstī notiekošajām šausmām. Ja šobrīd būtu Eiropā, tad droši vien pie sevis domātu: „..cik briesmīgi, bet priecājos, ka tas mani neskar”, taču pašreizējā situācijā esmu Honkongā, kas ir vien dažu tūkstošu km attālumā no Japānas. Ja izpildīsies ļaunākais katastrofas scenārijs, tad nav šaubu, ka arī Honkonga cietīs, taču ļoti jācer, ka Japānas atbildīgie dienesti saka patiesību un situācija tiek kontrolēta. 

Pēc saviem individuālajiem vērojumiem par to, kas notiek Honkongā, saku, ka cilvēki ir manāmi norūpējušies un nepacietīgi seko līdzi ikvienam notikumam Japānā. Daudzajos televizoros, kas izvietoti gan ielās, gan sabiedriskajā transportā un stacijās, gan ēstuvēs un veikalos, nepārtraukti tiek translētas video ainas no Japānas. Iedzīvotāji arī tiek brīdināti par tā saucamajiem „skābajiem lietiem”, kas var nolīt pār Honkongu, tāpēc informācijas avotos tie ieteikts izvairīties no nokrišņiem. Un izrādās, ka arī pie mūsu interneta ‘niķošanās’, kas bija aktuāla pēdējās dienās, ir vainojami notikumi Japānā, jo ir skarti optiskie zemūdens kabeļi. Tāpēc kopumā jāatzīst, ka kaut kādā mērā Honkonga jau cīnās ar Japānas zemestrīces sekām, tikai jācer, ka situācija nekļūs pārlieku bīstama pašiem iedzīvotājiem.

Lai izvēdinātu galvu no visām pēdējā laika domām, savā brīvajā trešdienā izlēmu pievienoties vācu biedriem ekskursijā uz mazu pilsētu vārdā Sha Tin. (skat. kartē) Šīs vietas vilinošākais apskates objekts ir tā dēvētais 10 000 Budas klosteris, kas arī kļuva par mūsu galveno galamērķi.

Klostera dīvainajam nosaukumam ir reāls pamats, jo visa kompleksa teritorijā ir izvietotas vairāk nekā 10 tūkstoši mazas un lielas Budas statujas.Par dienā redzēto un piedzīvoto tālāk lai stāsta bildes:

Ceļā uz klosteri, kas atrodas 400 pakāpienu augstumā, mūs 'vēroja' simtiem dažāda veida Budas statuju

Ikkatra no statujām bija īpaša un atšķirīga

Visas ēkas un statujas teritorijā izcēlās ar īpašu spozmi un krāšņumu, kas arī ir daļa no Ķīnas kultūras

Klostera telpās uz sienām izvietotas tūkstošiem mazas Budas statujas

Kārtējā spožā Budas statuja

Ceļabiedri: no kreisās Maks - mans istabas biedrs un viņa draugs Aleksis

19. epizode. Trīs vācieši

Darbs, darbs, darbs un izklaide– šādi varētu raksturot manu pēdējo nedēļu, kas aizritējusi vienā elpas vilcienā. Lielā mērā jāsaka, ka tā aizrit arī citas nedēļas Honkongā, taču tas jāuztver pozitīvā nozīmē, jo personīgu sūdzību pret šādu režīmu man pagaidām nav. Iemesls, kāpēc runāju par darbu ir tas, ka esmu iesākusi savu otro treniņu posmu jeb mācos vadīt nodarbības 10 mēnešu - 3 gadu vecām bērnu grupām. Atšķirība no pirmā treniņu posma ir tā, ka šo grupu nodarbībās kopā ar bērniem piedalās vecāki vai viņu aukles, līdz ar to vadības stils ir nedaudz nopietnāks. Tā kā komunikācija notiek ar pieaugušajiem, tad man kā trenerei vienmēr ir jāuzsver ieguvumi un riski no jebkāda veida aktivitātēm, kā arī jāapgūst pareiza balsta tehnika (t.i. jāzin, kā pareizi turēt bērnu, mācot kūleni uz priekšu/atpakaļ utt.). Šis treniņu posms prasa no manis vairāk laika un uzmanības, jo mācos ne tikai jaunu nodarbību ciklu, bet arī mākslu brīvi un pareizi izteikties. 

Līdz ar algas čeku saņemšanu mēneša sākumā, mūsu kolektīvā atdzīvojusies arī vēlme vairāk izklaidēties. Kopīgas vakariņas un pusdienas vienmēr ir tas, kam dodam priekšroku, jo garda maltīte spēj piesaistīt vairāku kolēģu salasīšanos, nekā citas nodarbes. Šā iemesla dēļ vienudien mielojāmies ar itāļu ēdieniem, kurus man jau sen kārojās nogaršot Honkongā. Lai gan tik īpaši, kā pagatavoti Itālijā ,tie man nešķita, tomēr pēc gariem laikiem baudīt lazanju, pastu un risoto vienmēr ir patīkams prieciņš manam vēderiņam.

 

Šīs nedēļas biežajām izklaidēm un kopīgai sanākšanai ir ari viens skumjš iemesls – Viktorija atstāj TLG kompāniju un jau nākamnedēļ atgriezīsies Ukrainā, lai uzsāktu cita darba gaitas. Jāatzīstas, ka jūtos visai bēdīgi, jo bez Viktorijas arī mana dzīve Honkongā mainīsies. Tomēr priecājos, ka man tik ļoti paveicās atrast labu draugu šajā pasaules malā, ar kuru ir tik daudz kopīga un kurš ir bijis tik liels atbalsts tad, ka visvairāk to vajadzēja. Tagad man būs arī lielisks iemesls doties uz Ukrainu, lai, ne tikai apskatītu šo zemi, bet arī apciemotu savu draugu. 

Trešdien mūsu dzīvoklī kļuva par vienu vācieti vairāk, jo Maksu ieradās apciemot draugs no Vācijas. Veselas divas nedēļas nu būsim 4 ‘putniņi būrītī’, taču jāsaka, ka īpašu diskomfortu vēl nejūtu, jo mans īpašais darba grafiks „glāb mani no satiksmes sastrēgumiem dzīvoklī”. Taču nav tā, ka vēlos no saviem vāciešu biedriem izvairīties, jo sava jautrība, dzīvojot kopā, mums tomēr ir. Kāršu vakari nu ir kļuvuši par mūsu regulāru pasākumu pēc garas darba diena un domājams, ka turpmāk mani dzīvokļa kompanjoni būs tie, kas palīdzēs aizstāt Viktorijas prombūtni, gadījumā, ja vēlēšos apskatīt kādu jaunu vietu Honkongā.  

Nobeigumā interesants fakts par Honkongas ekonomisko stāvokli. Izrādās, ka 2010. gads Honkongai ir bijis ļoti sekmīgs finansiālā jomā, jo budžetā ir iekrājies liels pārpalikums, tāpēc valdības uzdevums bija nākt klajā ar šīs „problēmas” risinājumu. Tika nolemts, ka iekrājusies naudiņa tiks godīgi sadalīta uz visiem Honkongas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuru vecums pārsniedz astoņpadsmit, tāpēc līdz gada beigām katram iedzīvotājam tiks uz kontu pārskaitīti vai skaidrā naudā izmaksāti 6000 HKG dolāru (~390 Ls). Pēc statistikas datiem tiek aprēķināts, ka naudiņa pienāksies vairāk nekā 5 miljoniem iedzīvotāju (pavisam Honkongā dzīvo vairāk nekā 7 miljoni), tādēļ to, cik liels ir bijis budžeta pārpalikums naudas izteiksmē, katrs var droši izrēķināt pats. Protams, šis fakts neattiecas uz mani, jo neesmu pastāvīgā iedzīvotāja un uz naudu nevaru pretendēt, taču mani pārsteidza šis lēmums, kas lika aizdomāties par Honkongas valdības un ministru  attieksmi pret cilvēkiem. Šķiet, ka Latvijā, atrodoties līdzīgā situācijā, viss noritētu savādāk un valsts budžeta pārpalikumu varētu lūkot nevis ‘iedzīvotāju kabatās’, bet jaunās villās Jūrmalā.

18. epizode. Bronzas Buda

Esmu nedaudz iekavējusi šīsnedēļas epizodes publicēšanu, bet man ir divi attaisnojami iemesli. Pirmkārt, Honkongā ir iestājies pavasaris un laiciņš ārā ir tik patīkams, ka nav vēlmes uzturēties telpās. Marts un aprīlis ir labvēlīgākie gada mēneši Honkongā, kad temperatūra nav pārlieku augsta (+20 līdz +30 C) un nokrišņu daudzums ir minimāls. Vēl pirms nedēļas dzīvoklī bija jūtams drēgnums, taču jau tagad ar katru dienu kļūst siltāk un mājīgāk, savukārt, ielās jau droši var iziet T – krekliņos un ‘iešļūcenēs’. Jācer tikai, ka šo patīkamo siltumu strauji nenomainīs vasaras karstuma periods, kas, pēc vietējo sacītā, nav tas patīkamākais.

Otrs attaisnojamais iemesls ir mana pirmā ciemiņa sagaidīšana Honkongā. Dārgie latviešu draugi/radi, Laimonas no kaimiņvalsts Lietuvas izrādās bija pirmais viesis, kas vienas dienas un divu vakaru garumā baudīja manu sabiedrību šajā lieliskajā pilsētā. Lai gan puisi iepriekš nepazinu, tomēr mums ir kopīgs draugs, kas arī palīdzēja saorganizēt šo tikšanos. Laimonis bija noīrējis viesnīcu, kas atradās vien 3 minūšu attālumā no mana dzīvokļa, līdz ar to pirmdien un otrdien pēc darba centos viņam izrādīt labāko, ko Honkonga piedāvā. Taču, tā kā trešdiena bija mana brīvā diena, tad par apskates vietu izvēlējāmies Lantau salu (skat. karti), kuru pati jau sen esmu vēlējusies apskatīt, taču nekad nevarēju atrast sev ceļabiedru, tāpēc šis brauciens mums abiem bija izdevīgs. 

Lantau sala ir lielākā sala Honkongā un sestā lielākā sala Ķīnā ar kopējo platību 146 kvadrātkilometri. Uz salas dzīvo ~ 200 000 cilvēku, kas ir ļoti maz, salīdzinājumā ar Honkongas salas 1,4 miljoniem. Sākotnēji uz salas atradās vien zvejnieku ciemi, bet šobrīd te ir izveidoti ievērojami infrastruktūras objekti t.sk. vairāk nekā 200 viesnīcas, debesskrāpju dzīvojamie rajoni, kā arī starptautiskā lidosta, kas izveidota uz mākslīgās salas. Nokļūšanas veidi uz salu ir vairāki, taču mēs izvēlējāmies pašu ātrāko - braucienu ar metro, kas mūs tur nogādāja apmēram 15 minūtēs (maksa par braucienu ~1,3 Ls). Uz salas ir daudz interesantu apskates objektu, taču par mūsu galveno mērķi kļuva Tian Tan Budas bronzas statuja, kas ir viena no lielākajām āra statujām Āzijā – tās augstums ir 34 metri, bet svars sasniedz 202 tonnas.

Tā kā statuja ir izvietota augstu kalnos, tad tūristi var izvēlēties – vai nu maksāt lētāk un doties tur ar autobusu, vai izbaudīt braucienu ar trošu vagoniņu, kas cenu ziņā ir 4reiz dārgāk, taču no tiesas aizraujošāk un patīkamāk. Ar Laimonu izlēmām, ka uz turieni noteikti dosimies pa gaisa ceļu, taču apkaļ ņemsim autobusu, kas bija ļoti optimāls variants. Brauciens ar vagoniņu pa 5,7 km garo ceļu ilga ~25 minūtes un ainavas, kas pavērās no augšas bija neaprakstāmas. Prātā atausa skolas laiku ekskursija uz Sigulda, kad ar vagoniņu devāmies līdzīgā braucienā pār Gauju, taču šie divi braucieni ir vienkārši nesalīdzināmi. 

 

Ngong Ping ciematiņš ir brauciena galamērķis, kurā atrodas viss tūristiem nepieciešamais, sākot no suvenīru bodītēm, līdz pat dažāda veida ēstuvēm un atrakcijām. Līdzās Budas statujai, šajā kalna virsotnē var apskatīt arī brīnišķīgu Po Lin klosteri vai apmeklēt teātri. 

Po Lin klosteris

 Pēc apskates objektu apmeklējuma, kā īsti tūristi palutinājām sevi ar lieliskām pusdienām un itāļu saldējumu desertā. Tā kā lidosta atrodas uz šīs pašas salas, tad Laimonis devās taisnā ceļā uz turieni, lai turpinātu tālāk savu ceļojumu uz Taizemi, savukārt, es devos mājup. Esmu pārliecināta, ka kādudien apmeklēšu šo salu vēlreiz, jo visu apskatīt vienā dienā nav iespējams. Te atrodas vēl daudzi citi apskates objekti, kā arī lieliskas pludmales un Disnejlendas atrakciju parks. 

Vēlos pateikties Laimonim par lieliski pavadīto laiku un kompāniju, kā arī atvestajiem „Laimas” gardumiem, ko īpaši novērtēja mani kolēģi. Un ļoti ceru, ka Laimoņa piemēram sekos arī kāds no maniem tautiešiem, lai man sastādītu kompāniju jaunu Honkongas vietu apskatē. 

P.S. Tā kā Honkongā esmu nokļuvusi ar AIESIEC atbalstu, tad neliels raksts tapa arī šīs organizācijas mājaslapai, ko interesanti var aplūkot te:  

http://myexchange.lv/galvu-augsup-jeb-debesskrapju-vidu/