13. epizode. Filipīnas (1. daļa)

 

Filipīnu Republika ir salu valsts Klusajā okeānā starp Indonēziju un Taivānu. Visa valsts teritorija ir izvietota uz vairāk kā 7107 salām, kurā kopumā dzīvo vairāk nekā 90 miljoni iedzīvotāju. Vairumu kalnaino salu klāj biezi tropu meži un tās visas ir vulkāniskas izcelsmes. Filipīnu atrašanās vieta sakrīt ar taifūnu aktivitātes zonu, tāpēc katru gadu to skar vidēji 19 spēcīgi taifūni. Tā kā valsts atrodas tropu joslā, tad klimats šajā valstī  ir karsts un mitrs - vidējā gada temperatūra ir + 26 C. Valsts galvaspilsēta ir Manila (~14 miljoni iedz.); nauda vienība - Filipīnu peso. Mans četru dienu ceļojums Filipīnās bija tik bagāts ar iespaidiem, ka likās, tur pavadīju vairāk kā nedēļu, bet par visu pēc kārtas.

Mūsu ceļojuma sākums (2. februāris) izvērtās bez gala patīkams un pārsteidzošs, jo kaut kādu līdz šim nesaprotamu iemeslu dēļ mūsu biļetes norādīja uz vietām pirmajā klasē, kaut gan maksājām par ekonomisko klasi. Vēl nekad nebiju izbaudījusi šīs klases labumus, tāpēc mūsu saviļņojums bija neizsakāmi liels un neviltos. Bez tam mūsu Philippines Airlines lidmašīnai bija divi stāvi un sēdvietas atradās tajos ‘augstākajos krēslos’. Šī tā arī palika mūsu ceļojuma lielākā neatrisinātā mīkla, kāpēc tā ir noticis, taču tas neliedza baudīt patīkamo apkalpošanu, gardas pusdienas un ērtos krēslus. Mana vienīgā nožēla tajā brīdi bija lidojuma īsais laiks (2 h), jo gribējās šo komfortu paildzināt vēl par pāris stundām.

Pilnas ar enerģiju un smaidu, soļojam Filipīnas lidostā, kur atkal patīkami pārsteidza imigrācijas personāls. Vīrietis, vēl neapskatījis manu pasi, jautā no kurienes esmu un jūtos pat apmulsusi, kad, sakot Latvija, viņš zinoši māj ar galvu un vēl piemin Baltijas valstis. Ļoti ātri un bez-problemātiski tiekam ārā no lidostas, kur ātri vēlamies atbrīvoties arī no savām virsdrēbēm, jo laika apstākļi ir jūtami siltāki par Honkongu: +28C. Jau pirms ceļojuma bijām rezervējušas numuru hostelī, tāpēc mūsu nākamais mērķis bija pēc iespējas ātrāk to atrast, lai varam tikt vaļā no mugursomām un doties pilsētas apskatē. 

Līdz ko speram kājas uz Filipīnas zemes, uzreiz sajūtamies kā ‘uz sarkanā paklāja’, jo visi acu skatieni ir vērsti tikai mūsu virzienā. Cilvēki skatās nenovēršoties, šoferi signalizē, savukārt, daži drosmīgie nāk klāt un piedāvā savu palīdzību. Tas viss sākumā šķita ļoti mulsinoši un brīžiem lika justies pat neērti, taču pēdējās dienās jau bijām ar to apradušas un iemācījāmies ignorēt apkārt notiekošo. 

Atrodot no lidostas netālu esošo pieturu, nepamanīts mums garām pabrauc džipnijs – neapšaubāmi Filipīnu raksturīgākais pārvietošanās līdzeklis un visas valsts simbols. Šoferi, kuriem tie pieder, dažkārt cenšos tos ‘uztūnēt’ ar spožiem gaismas lukturiem un dažādiem krāsu salikumiem, lai izceltu tieši savu transporta līdzekli. Neskaitāmas reizes vēlāk to izmantojām arī mēs, taču līdz pilsētas centram tiekam ar parasto autobusu, kurā iepazīstam arī filipīniešu viesmīlību un izpalīdzību. Ja cilvēki nebūtu tik atsaucīgi un izpalīdzīgi, tad orientēties Manilā ir liels izaicinājums – pieturas te ir un te nav, kursēšanas grafiki nepastāv vispār, zaļā gaisma pie gājēju pārējām neliecina par drošu ielas šķērsošanu, bet krustojumos luksoforus brīžiem aizstāj policisti, kas kontrolē satiksmi ar dažādiem neskaidriem roku mājieniem, kā rezultātā mūsu nokļūšana līdz viesnīcai aizņem vairāk kā 2 stundas. 

Pēc iekārtošanās savā mājīgajā numuriņā, vēlamies nokļūt pašā pilsētas centrā, tāpēc dodamies uz tuvāko metro staciju, cerībā, ka šāda nokļūšana būs ātrāka. Ceļu līdz tai jautājam policistiem un kārtības sargiem, kas atrodas bez maz vai uz katra stūra un ir gatavi palīdzēt ar lielu smaidu sejās. Līdz ko nākam klāt vienam, tā visi apkārtējie saskrien kā bites pie medus poda un pēc ilgajām pārrunām uzzinām ne tikai ceļu līdz metro stacijai, bet arī veidus, kā tikt līdz mūsu nākamo dienu ieplānotajiem galamērķiem.

Nonākot tā saucamajā metro stacijā, pērkam biļetes un stāvam rindā - šī nu tik tiešām bija garākā rinda, kādā līdz šim esmu stāvējusi, taču par laimi tā virzījās uz priekšu samērā ātri. Nonākot pie metro ieejas, atklājas, ka garās rindas veido policisti, kas pārbauda somas. Secinām, ka viņu pārbaudes metodes ir samērā virspusējas un bezjēdzīgas, jo pat lielāku somu saturs tiek izskatīts samērā pavirši, līdz ar to, ja arī kāds plānotu ienest kaut ko ‘aizliegtu’, to viegli varētu izdarīt. Kāpjot lejā līdz metro pieturai, pamanām cilvēku interesanto izkārtojumu uz  perona - kaut gan norāžu tur nav, tomēr filipīnieši paši skaidri zin, kurā vietā būs vagona  durvis, tāpēc jau laikus izkārtojas paši. Kad pienāk vilciens, esam šokētas par skatu, kas paveras mūsu priekšā  - lai gan vagoni ir ļaužu pārpildīti, tomēr daļa no pieturas pasažieriem cenšas tajos iespiesties un kā par brīnumu pusei tas  izdodas. Mēs noteikti neesam gatavas šāda veida izaicinājumam, tāpēc ilgi nedomājot izlemjam, ka pilsētas centru labāk šodien neapmeklēsim, bet iepazīsim savas viesnīcas apkārtni. 

Līdz ko tiekam ārā no metro stacijas, tā apjaušam, ka vakars ir klāt, jo šajā pasaules malā tumsa nomaina dienas gaismu neticamā ātrumā. Atrodam jauku parku, kur mierīgā gaitā izbaudām silto vakaru un pa ceļam piestājam Starbucks kafejnīcā, lai iedzertu gardu tēju par veiksmīgu nokļūšanu šai zemē un mierīgi apspriestu nākamās dienas plānus.

Manas ceļabiedres - Ksenija un Viktorija