17.epizode. Viktorijas virsotnē

Nespēju aptvert to, cik ātri Honkongā paskrien laiks. Liekas, ka vēl tikko publicēju sava memuāra 16. epizode, bet nedēļa ir galā un atkal jādalās ar piedzīvoto. Varbūt nākotnē būs jāapsver doma savus ‘sižetus translēt’ retāk, taču tā kā ‘skatītāju’ atsauksmes ir lieliskas, tad šo domu pagaidām atmetu. 

Kā zināms, nedēļas sākumā tika atzīmēta Valentīna diena, taču man par pārsteigumu nācās secināt, ka Honkongā šie svētki nav tik populāri un komerciāli kā Latvijā. Veikalu skatlogi nebija pārpildīti ar sarkanām sirsniņām, plīša lācīšiem un šokolādes konfektēm un atmosfēra ielās bija gandrīz kā parastā darba dienā. Tikai ik pa brīdim ielās manīju pārīšus un meitenes ar savdabīgiem pušķiem rokās, un izrādās, ka tumši sarkanas rozes nav pieprasītākās Valentīndienas puķes Honkongā. Vispopulārākie šeit ir papīros ietīti pušķi ar rozā, zilām vai baltām rozēm, kuras papildina vēl citas puķes un dažviet man atgādināja kompozīcijas, ko mēs Latvijā pasūtam uz bērēm.

Gandrīz visos Honkongas bāros un klubos ir ieviesta lieliska tradīcija – katru trešdienu notiek t.s. dāmu vakari (jeb Ladies night), kur visām meitenēm/sievietēm par brīvu tiek uzsaukti dzērieni visa vakara garumā. Katrs bārs brīvi izvēlas to alkoholisko dzērienu, ko ‘lies’ dāmām, tāpēc meitenēm atliek tikai meklēt sev piemēroto vietu, kur ‘ieballēt’. Par šādu tradīcija biju dzirdējusi jau sākumā, kad šeit ierados un mani istabas biedri vienmēr mudināja iet un pamēģināt, taču parasti biju vai nu nogurusi vai arī bez kompānijas. Tad nu beidzot šonedēļ ar darba kolēģēm spējām izbrīvēt trešdienas vakaru, lai dotos ‘nakts lidojumā’, turklāt izvēlējāmies tieši mana dzīvojamā rajona bārus, kurus pārsvarā apmeklē Honkongā dzīvojošie eiropieši. Bārs, kurā atradām sev vietu, par brīvu ‘lēja’ šampanieti, tādēļ viena pēc otras mūsu glāzes tukšojās un pildījās atkal no jauna. Es spēju izturēt līdz divpadsmitiem, jo atbildības sajūta lika doties mājās un izgulēties, jo kā nekā otrajā dienā jābūt darbā. Taču dažas no kolēģēm ‘iesila’ ne pa jokam un savu vakaru turpināja jau citā bārā, kur par brīvu tika uzsaukts šņabis. Lieki piebilst, ka viņu pašsajūta otrajā dienā nebija no labākajām, un dažām pat nācās saīsināt savu darba dienu.

Ceturtdiena bija mana darba īsā diena, kad strādāju tikai līdz 16.00 pēcpusdienā, tāpēc ar Viktoriju nolēmām, ka brīvo vakaru vajag izmantot lietderīgi. Devāmies uz Honkongas salas augstāko punktu (552 m), ko dēvē par Viktorijas virsotni. Šī ir viena no Honkongas iecienītākajām un tūristu apmeklētākajām vietām, par ko liecina arī cilvēku rindas pat pelēkajos laika apstākļos. Nokļūšanas veidi līdz virsotnei ir dažādi (autobuss, maršruta busiņi, kāpšana ar kājām) un katrs var izvēlēties sev piemērotāko, taču visaizraujošākais ir brauciens ar tramvajiņu, kas maksā 25 HK dolārus (~1,6 Ls). Pēc nepilnu 5 minūšu brauciena esam galā un varam baudīt Honkongas ainavu no augšas. Mums nebija paveicies ar laika apstākļiem, jo debesskrāpji bija dūmakā tīti, taču HK panorāmas vērošanas nav vienīgā aktivitāte, ko šajā virsotnē var darīt. Apmeklētāji var iepirkties lielveikalā vai mazajās suvenīru bodītēs, ieturēt maltīti kādā no restorāniem vai arī vienkārši pastaigāties virsotnes parkā. Šeit atrodas arī vaska figūru muzejs, taču tā kā ieejas maksa bija samērā augsta (~11 Ls), tad nolēmām to todien neapmeklēt, turklāt mums pilnīgi pietika arī ar Džeimsa Bonda klātbūtni pie muzeja ieejas. Atpakaļ ceļā izvēlējāmies lētāko no variantiem – doties lejup ar kājām, kas aizņēma apmēram stundu.

Ar Viktoriju pašā Viktorijas virsotnē

Ar Bondu pie muzeja ieejas.

Šonedēļ nelielas izmaiņas pieredzēju arī darba vidē. Iepriekš jau biju minējusi, ka uzņēmumam „Little gym” Honkongā ir divas sporta zāles – viena, kas atrodas uz salas un kurā šobrīd praktizējos arī es, un otra, kas atrodas uz pussalas jeb Kowloon teritorijā. Tā kā vairāki darbinieki bija apslimuši, tad piektdien mani nosūtīja uz otru darba vietu, lai aizvietotu iztrūkstošos kolēģus. Sākumā biju sapīkusi, taču beigās viss izvērtās samērā labi, jo iepazinu tuvāk vēl citus kolēģus. Teorētiski pastāv iespēja, ka priekšnieks mani var pārcelt uz Kowloon pastāvīgā darbā, jo tur regulāri trūkst darbinieki, taču ceru, ka tā nenotiks. Ja notiks, tad iespējams būs jāmeklē sev jauns miteklis ‘otrajā’ pusē, jo braukāšana šurp un atpakaļ no manis prasīs papildus līdzekļus un laiku. Taču turam īkšķus, lai tā nenotiek! 

P.S. Lūk arī bildīte no pagājušajā nedēļā apmeklētā Korejas BBQ restorāna. Galda vidū gāzes plītiņas, uz kurām apmeklētāji paši cep gaļu/zivis/dārzeņus.