14. epizode. Filipīnas (2. daļa)

Otrajā dienā (3. februāris) ceļamies jau septiņos no rīta, lai dotos ārpus Manilas, jo mūsu mērķis ir apskatīt vulkānu Taal, kas atrodas uz Luzonas salas, apmēram 50 km uz dienvidiem no galvaspilsētas. Vulkāns joprojām ir aktīvs un ir īpašs ar ezeru, kas atrodas krātera vidū. 50 km ceļš izvērtās interesants, jo, lai nokļūtu līdz galamērķim, 5 reizes nācās mainīt transporta līdzekļus.

Džipnija iekšpusē

Sākumā izmantojām džipniju (cena par braucienu ir 8 peso), lai nokļūtu līdz tuvākajai autoostai, kur, protams, kursēšanas grafiki nepastāv, taču šoferi paši bariem saskrien apkārt mums un jautā mūsu galamērķi. Izrādās ļoti laikus esam ieradušās, jo autobuss uz vajadzīgo pilsētu Tanauan sāk kustēties, neilgi pēc mūsu iekāpšanas. Filipīnās autobusa biļetes nevar iegādāties pie šofera, bet tikai pie kontroliera. Katrā pieturā, kurā stājamies, autobusā nekavējoties parādās dažādi tirgoņi un, apstaigājot sēdvietas, piedāvā iegādāties avīzes un dažādus uzkožamos – mandarīnus, cepumus, čipsus un dzērienus, ko viņi pārnēsā plastmasas spaiņos. Pārdevēji ir neatlaidīgi un atbildi ‘nē’ tik viegli nepieņem - skatās acīs un turpina reklamēt savu produkciju. 

 

Kad nokļūstam vajadzīgajā pilsētā, kontrolieris mums norāda uz nākamo transportlīdzekli – traicekli (skat.bildē). Nezinu, kā viņi patiesībā dēvē šos pārvadāšanas līdzekļus, taču tie ir ļoti populāri tieši mazās pilsētās un ciematos. Sākumā, esam ļoti samulsušas un izbijušās, jo, pirmkārt, nesaprotam, kā lai visas trīs atrodam vietu šajā pārvietošanās līdzeklī, un, otrkārt, visa ciemata dzīve šķiet ir apstājusies un pievērsusies tikai mums. Ar Viktoriju izlemjam kopā kāpt 'kabīnītē', bet Ksenija pievienojas vadītājam uz motocikla – izrādās, tā arī viņi paši pārvietojas, tikai atšķirība ir tā, ka priekš filipīniešu auguma izmēriem tā nav liela problēma. Vadītājs mūs nogādā līdz pieturai, kur atkal sēžamies džipnijā, lai turpinātu ceļu uz Talisai ciemu. 

Ceļā uz Talisai kopā ar vietējiem iemītniekiem

Kad esam sasniegušas ciematiņu, pieturā mūs nekas nav jāmeklē, jo gids pats nāk klāt un piedāvā savus pakalpojumus – nogādāt mūs līdz pašam vulkānam. Uzrādījis savu apliecību, viņš nosauc arī cenu: 2000 peso (~20 Ls), kas dalot uz mums trijām nav nemaz daudz. Cenšamies nedaudz pakaulēties, taču viņš paliek pie sava, tāpēc piekrītam un atkal sēžamies gida traiceklī, lai dotos uz ezera pusi. Mūsu pēdējais ceļa posms bija visinteresantākais, jo, lai nokļūtu līdz vulkānam, sēdāmies laivā un 20 minūšu laikā sasniedzām citu krastu. 

Vietējie jau ir pieraduši pie tūristiem, kas piestāj krastā, tāpēc laipni sveicina un piedāvā īrēt mazos zirdziņus, lai dotos kalnos. Kad uzzinām, kad ar kājām var nokļūt tur stundas laikā, tad atsakāmies, jo vēlamies kāpt pašas. Gids ir nedaudz izbrīnīts, un ne velti, jo tādu pavērsienu viņš nebija gaidījis – parasti tūristi īrē zirgus un kopā ar pavadoņiem dodas augšup, bet te trīs daiļavas izdomā rāpties pašas. Tā kā mēs viņam maksājam par pakalpojumiem, tad viņš dodas mums līdzi, kaut gan vēlāk pašas to nožēlojām, jo bez viņa palīdzības varēja pilnīgi iztikt. Turklāt, jo augstāk kāpām, jo vairāk viņš atpalika un vienubrīd mums likās, ka nabags dabūs vēl sirdstrieku no šitādas pārpūles. Virsotne bija viegli sasniedzama un izdarījām to ~45 minūtēs, ceļā sastopot vairākas tūristu grupas, pārsvarā no Ķīnas un Japānas. Galamērķī mūsu priekšā pavērās lielisks skats uz vulkāna krāteri un ezeru un manas ceļabiedres bija sajūsmā. Es, savukārt, biju gaidījusi ieraudzīt kaut ko vairāk, jo pēc Īslandes redzētajām ainavām, šī vieta nelikās tik iespaidīga. 

Vulkāna pakājē pirms došanās augšup

Mūsu 'izpalīdzīgais' gids

Tūristi, kas dodas augšup ar 'citu spēkiem'

Viktorija virsotnē

Došanās lejup

Atpakaļceļš līdz galvaspilsētai mums jau bija zināms un atkal līdzvērtīgā secībā izmantojām visus pieminētos transportlīdzekļus. Tā kā nebijām plānojušas atgriezties Manilā tik savlaicīgi, nolemjam, ka jādodas uz pilsētas centru, kamēr nav satumsis. Autobusu pieturā meklējam taksi, lai nav jāķersta džipniji un kaulējoties sarunājam cenu 200 peso (~2 Ls), kas ir ļoti lēti, jo viss brauciens līdz centram mums aizņēma vairāk kā 40 minūtes. Centrā atrodam interesantus kultūrvēsturiskus objektus un pastaigājamies pa pilsētas ielām, taču atkal strauji iestājas tumsa, tāpēc fotogrāfijas nesanāk vairs tik iespaidīgas.  

Manilas Katedrāle pilsētas centrā

Ceļā sastopam ielu mazos bērneļus, kas skrien klāt un lūdz naudu, taču kad mainām virzienu, šie neatkāpjoties sāk mums sekot. Visas ielas garumā netiekam no viņiem vaļā un vienubrīd sametas bail, jo līdz ko tu viņus atraidi, tā šie pārvēršas par velnēniem, sāk kaut ko bubināt savā valodā un seko vēl ciešāk. Kad tomēr esam veiksmīgi aizbēgušas no ielu karotājiem, dodamies uz pilsētas lielo parku, kur atrodam skaistas strūklakas. 

 Šis vakars man paliks spilgtā atmiņā, jo atmosfēra parkā bija vienkārši brīnišķīga – cilvēki izklaidējas, dejo vai vienkārši atpūšas zālienos, bet strūklakas tiek izgaismotas krāsainos toņos un skanot populāru melodiju ritmiem, veido saskanīgus ornamentus. Līdz šim nevienā valstī vēl neesmu redzējusi parku, kurā valdītu tik patīkama atmosfēra. 

Mūsu vakars noslēdzās ar garšīgiem šokolādes dzērieniem kafejnīcā Figaro, pēc kura veiksmīgi noķērām džipniju un nokļuvām savā rajonā ļoti savlaicīgi. Vakarā spogulī pamanu arī seju, uz kuras saule ir atstājusi pamatīgas iedeguma pēdas. Kaut gan kāpjot vulkānā sauli sedza mākoņu kārtas un tiešos saules staros nenonācām, tomēr izrādās, ka tās aktivitāte ir pamatīga, tāpēc turpmākās dienas nācās piedzīvot sejas sūrstēšanas sāpes.

Trešajā dienā ( 4. februāris) atkal laicīgi esam augšā, lai dotos uz vienu no pludmalēm, jo Filipīnu kūrorti ir pirmā lieta, kas tiek minēta un izslavēta tūristu katalogos. Ceļš ir tālāks nekā iepriekšējā dienā, taču esam jau iemanījušās gan noķert džipnijus uz ielām, gan atrast autoostu, tāpēc bez problēmām atrodam paredzēto autobusu, lai dotos uz Batangas pilsētu. Ceļā mūsu autobuss pēkšņi apstājas un visi pasažieri kāpj ārā, kas mūsos rada nesaprašanu. Šoferis apgalvo, ka autobuss esot salūzis un jāgaida nākamais, taču pēc 10 minūtēm mēs atkal tiekam aicināti kāpt autobusā un turpinām ceļu. Jāsaka, ka pārsteidzoši veiksmīgi nokļūstam līdz pilsētai un tiekam nogādātas līdz pašam ostas terminālim, kur pērkam kuterīša biļetes līdz Mindoras salas pilsētai vārdā Puerta Galera. Uz salas ir vairākas pludmales un kūrorti, taču mūsu izvēle par labu krīt baltajai pludmalei (white beach). Ceļā līdz salai pavadām vairāk nekā stunda, taču apkārt paveras tik brīnišķīgi skati, ka laiks paskrien nemanot.  

Ceļā uz pludmali kopā ar Filipīniešu izteiksmīgajiem bērneļiem

Kopā ar mums uz kuģa klāja atrodas vēl daži Izraēlas tūristi un iereibis somu pusmūža vīrelis, pie kura sāniem skaisti gozējas filipīniešu meitenīte. Patiesībā fakts, ka ‘baltie’ cilvēki ierodas Filipīnās uz ‘lētām nakts izklaidēm’ ir ļoti acīmredzams, jo vietās, kur pabijām, šāda veida pārīši itin bieži ‘uzpeldēja’ gan viesnīcu tuvumos, gan pludmalē. 

Pēc ~5 stundām, ko esam pavadījušas no viesnīcas līdz galamērķim, esam sajūsmā par ainavu, kas paveras mūsu priekšā. Kūrorts nav pārpildīts, ūdens ir dzidrs, bet laika apstākļi ir pietiekami silti, lai varētu pat izpeldēties, tāpēc Ksenija dodas ‘iesvētīt’ savu jauno peldkostīmu. Es gan atturos, bet tikai tāpēc, ka laiks uz šī ‘paradīzes’ nostūra mums ir ierobežots. Pēc pulksten trijiem atpakaļ kursē pēdējais kuģītis, uz kuru mums jāpaspēj, jo esam iegādājušās biļetes gan tup, gan atpakaļ (530 peso). Visi tūristi šeit ierodas uz ilgāku palikšanu un, ja arī mēs būtu zinājušas par kuģa kursēšanas grafiku, tad noteikti uzkavētos šajā nostūrī ilgāk. Turklāt naktsmītnes (~1000 peso par nakti) un citi pakalpojumi šajā kūrortā ir neticami lēti, tāpēc ne velti Filipīnas ir vilinošs galamērķis visiem atpūtniekiem. 

Baltās pludmales kūrorts

Atpakaļceļā patīkamu pārsteigumu mūsu kuģa pasažieriem sagādāja neliels delfīnu bariņš, kas brīvi savā nodabā devās kaut kur pretējā virzienā. Sajūtas, tā redzēt dzīvniekus atvērtā jūras telpā, nevis iesprostotus zoodārzos vai akvaparkos, ir neaprakstāmas.