16. epizode. Algas diena

Atgriežoties no Filipīnām, atpūtai laika nesanāca, jo jau nākamajā dienā bija jādodas uz darbu, turklāt agrāk nekā darbadienās. Taču no noguruma nebija ne miņas, jo diena izvērtās ļoti aktīva un patīkama. Sākumā no priekšnieka saņēmu savu pirmo algas čeku par janvāra padarīto darbu, bet vēlāk arī vairākas aploksnes ar naudiņu no bērnu vecākiem. Kāpēc? Tāpēc, ka ķīniešiem ir interesanta tradīcija – Jaunajā gadā viņi sarkanās aploksnēs ieliek naudiņu (tik, cik vēlas) un dāvā tās gan saviem draugiem un radiem, gan kaimiņiem un paziņām, vēlot labklājību un bagātību. Tā kā lielākā daļa no vecākiem ir regulārie ‘The Little gym’ apmeklētāji, tad daži no viņiem aploksnes dāsni dāvāja arī mūsu personālam. Nedēļas laikā ik dienu saņēmām pa vairākiem naudas bonusiem, kas nu jau kopumā veido ievērojamas summiņas. Sākumā jutos pat neērti, jo man šāda tradīcija ir sveša, taču ar katru nākamo saņemto aploksnīti sāku pierast un tagad jau bez vainas apziņas tik ņemu. 

Šonedēļ darbā kārtoju arī pirmo eksāmenu – pilnas nodarbības vadīšana bērnudārza vecuma grupai. Mēģinājumos man gāja visādi, taču formālajā vērtēšanā mans rezultāts bija ļoti labs, līdz ar to pārbaudījumu nokārtoju un šobrīd jau pilntiesīgi varu vadīt šīs nodarbības. Mans nākamais solis ir nodarbību vadīšana bērniem vecumā no 10 mēnešiem – 3 gadiem, kurās piedalās arī vecāki, taču līdz šim eksāmenam man vēl daudz jāmācās. Mūsu darba kolektīvam pievienojas vēl divi praktikanti – meitene no Moldovas un puisis no Indijas. Meitene ir jauka, tāpēc pamazām tiek pieņemta mūsu vidū, taču puisis gan ir ‘unikums’. Negribas jau slikti izteikties, taču nekad mūžā nebiju satikusi tik vāju puisieti, kuram problēmas sagādā pat kūleņa velšana. Redzēs, kā būs tālāk, taču pagaidām viņš ar savām izdarībām mums visiem lieliski uzjautrina omu.

Pēdējā nedēļa man izvērtās arī visai gastronomiska, jo regulāri kaut ko jaunu nobaudīju ēdienu pasaulē. Tā kā Patrīcija mums ir vietējā honkongiete, tad viņa ir mūsu ēdienu gids, kas iesaka labākās un garšīgākās vietas. Turklāt, viņa pārvalda arī ķīniešu valodu, līdz ar to apkalpošanas personāls vieglāk spēj uztvert mūsu vēlmes. Biju sajūsmā par Korejas BBQ bufeti, kur par konkrētu summu var ēst visu, ko restorāns piedāvā un tik, cik vēdera tilpums atļauj, tāpēc centos vienlaicīgi nogaršot gan vietējo suši, gan dažādus dārzeņus un jūras veltes, kā arī tradicionālais ķīniešu desertus. Vēl citu vakaru apmeklējām vietējo restorānu, lai nogaršotu zupu, taču ar visai savdabīgu pasniegšanas veidu. Galda vidū atrodas maza elektriskā plītiņa, uz kuras tiek likta liela zupas bļoda ar vārošu ūdeni. Zupas sastāvdaļas mēs izvēlamies pašas un apkalpošanas personāls mums piegādā visu, ko vēlamies – gaļu, jūras veltes, dārzeņus, kas tiek sagriezti plānās šķēlēs un tālāk viss reizē tiek likts zupas katlā. Pēc pavisam neilga laika, mūsu produkti ir gatavi un tad pamazām mēs tos ‘izzvejojam’ laukā no katla, iemērcam sojas mērcē un liekam vēderā, šķidrumu nemaz nelietojot. Pašu buljonu ķīnieši lieto tikai maltītes noslēgumā, kad pēc vairākām ēdienu pievienošanas tūrēm, zupa ir ar neatkārtojamu garšu un aromātu. Arī savos pusdienu pārtraukumos vienmēr cenšos iegādāties kaut ko jaunu, lai pēc iespējas vairāk iepazītu ķīniešu virtuvi, un jāatzīstas, ka līdz šim par visiem ēdieniem esmu bijusi sajūsmā. Vienudien arī aizdomājos, vai ir kaut kas tāds, ko šobrīd kārojas no ierastās latviešu virtuves, taču pagaidām saku godīgi – NAV.  

Pēdējās dienās laika apstākļi Honkongā krasi mainījās no saulainiem un +19 uz drēgniem un +12. Nedēļas nogalē beidzot pieredzēju arī pirmo lietu šai pusē, taču man nebija nekādu iebildumu pret to, jo rezultātā ielas kļuva nedaudz tukšākas un līdz ar to mazāka ‘burzīšanās’. Esmu saķērusi arī kārtējas iesnas un nelielu klepu, taču pagaidām slimību vēl spēju ‘kontrolēt’. Pēdējo nedēļu laikā tas atkārtojas jau otro reizi, tāpēc cenšos apjaust slimības rašanās cēloņus. Iespējams pie vainas ir krasā gaisa temperatūru maiņa vai Filipīnu ceļojums, kas ir novājinājis manu imūno sistēmu, taču vislielākās aizdomas man krīt uz kondicionieriem, kas darbā strādā pilnā režīmā. Droši vien vasarā situācija būs vēl trakāka, kad ārpusē gaisa temperatūra sasniegs +35, bet visās iekštelpās strādās šie ‘atdzesētāji’.

Atmosfēra dzīvoklī kļūst brīvāka un esmu jau pilnībā apradusi ar savu dzīvokļa biedru ieradumiem un režīmiem. Vienu vakaru ar Maksu nolēmām uzspēlēt kārtis, taču nevarējām atrast spēli, kas abiem ir zināma. Viņš centās man iemācīt dažas jaunas, taču jāsaka, ka nav nemaz tik viegli to izdarīt, jo kāršu terminus grūti tulkot un skaidrot svešvalodā. Beigās, es izlēmu iemācīt viņam vienkāršo 'duraku'  spēli, ko viņš apguva ātrāk nekā biju gaidījusi un pēc trešā piegājiena jau pilnībā kontrolēja spēles gaitu. Vakaros, kad nav ko darīt, izspēlējam kādu partiju, lai jautrāk un omulīgāk.