21. epizode. Darbs kā seriāls

Tā kā 85 % no manas nedēļas dzīves Honkongā tiek pavadīti darba gaitās, tad šajā epizodē nolēmu vairāk padalīties par visu notiekošo iekš „The little gym” telpām. Ja pareizi atceros, tad ir kāds sakāmvārds, kas apgalvo: „Labāk vienreiz redzēt, nekā septiņreiz dzirdēt/lasīt”, tāpēc šoreiz centīšos mazāk rakstīt, bet vairāk rādīt. Jāsaka paldies Viktorijai, kas īsi pirms savas prom braukšanas paspēja ‘iemūžināt’ mūsu darba specifiku jaukās bildēs. 

Par to, kas ir "The Little gym" un kāds ir uzņēmuma mērķis var sīkāk lasīt 11. epizodē, tāpēc sākumā vien atgādināšu, ka mani darba pienākumi ietver gan nodarbību vadīšanu sporta zālē, gan administrācijas darbsu ofisā.

Administrācija

Nodarbību zāle

Uzņēmuma „The Little gym” kopējais darba kolektīvs nav liels – 10 pilna laika darbinieki un ~7 studenti jeb pusslodzes darbinieki, kuri nāk mums palīgā nedēļas nogalēs. Honkongā ir divas filiāles, tāpēc mūsu kolektīvs tiek dalīts uz pusēm: viena daļa strādā Honkongas salā (t.sk. es), otra – Kowloon jeb sauszemes daļā. Viens no kolektīva pozitīvākajiem aspektiem ir tas, ka darbinieki ir gados jauni cilvēki un sastāvs ir ļoti internacionāls, taču lielākā daļa no mums nestrādā ilgtermiņā, tāpēc ik pa laikam nākas no kāda atvadīties un vietā sagaidīt citu. Mani šobrīd esošie kolēģi, kas ikdienā ir kopā ar mani un kurus iespējams arī turpmāk biežāk pieminēšu ir šādi:

Patrīcija ir augusi un skolojusies Honkongā, taču viņas dzimtā puse un vecāki nāk no Fidži, tāpēc par īstu ķīnieti mēs viņu nedēvējam. Paralēli darbam, viņa ir arī nepilna laika studente dizaina skolā. 

 Aleksandrai ir Moldovas un Rumānijas dubultpilsonība un viņa šeit ir nokļuvuši līdzīgā veidā kā es – ar AIESIEC organizācijas atbalstu.

 

Prašants ir atceļojis no Indijas un uzņēmumā atbild par mārketingu. Viņš ir vienīgais kolektīvā, kurš nevada nodarbības, jo izrādījās, ka sports nav viņa 'lauciņš', tāpēc direktors Prašantam iedalīja citus pienākumus. 

Veslijs ir no Jaunzēlandes un ir mūsu kolektīva menedžeris un vecākais instruktors. Lai gan bildē izskatās dikti nopietns, tomēr sarkastisks humors ir viņa spilgtākā raksturiezīme, kas arī mūsu dienas veido smieklu pārpildītas.  

 Lūk arī bilde, kur mēs visi kopā

 

Turpinot par nodarbībām sporta zālē, tad jāpiemin, ka tieši šonedēļ pabeidzu savu otro apmācības posmu un veiksmīgi nokārtoju eksāmenu, kā rezultātā esmu kvalificēta instruktore bērnu grupām no 10 mēnešiem līdz 3 gadiem. Tālāk arī ieskats pašā nodarbībā, kuru vadīju kopā ar Patrīciju. Katra nodarbība ilgst 45 minūtes un ir strukturizēta, t.i. pastāv noteikti elementi, pēc kuriem vadāmies un kuri obligāti jāiekļauj klasē (atvainojos par necilo bilžu kvalitāti, jo tās tika uzņemtas no ārpuses). 

 

Nodarbību parasti sākam uz sarkanā matrača, kur vecākiem dodam ieskatu šīs nedēļas tēmā un spēlējam iepazīšanās spēli. Tālāk seko iesildīšanās un grupu aktivitātes, kurām izmantojam dažādus atribūtus (piemēram, riņķus, krāsainu izpletni, kociņus utt). Tā kā tieši no manas nodarbības bildes netika uzņemtas, tad pievienoju bildi no citas nodarbības, kurā grupu aktivitāte notiek uz liela piepūšamā matrača. 

 

Katru nedēļu nodarbībā tiek iekļautas arī noteiktas sporta prasmes, uz kurām liekam uzsvaru. Šoreiz tie bija roku vingrojumi uz stieņiem.

 

Tālāk seko bumbu un burbuļu daļa – jautras aktivitātes, kas māca bērniem sekot instrukcijām un jautrā atmosfērā pavadīt klases noslēguma daļu. 

 

Noslēguma daļā parasti dziedam kādu grupu dziesmu un sniedzam ieskatu nākošās nedēļas aktivitātēs. 

 

Bērniem, kuri ir vecumā no 3 – 6 gadiem, nodarbību struktūra ir nedaudz citāda un tās ilgums ir 60 minūtes, taču foto materiāla no šīm nodarbībām man pagaidām vēl nav. Tomēr ceru, ka kopumā ieviesu  nelielu skaidrību par to, kas veido manu ikdienu. 

Brīvajos brīžos, kad nenotiek nodarbības, laiku veltam ne tikai birokrātiskiem pienākumiem (atskaites, telefona zvani, rēķini), bet arī citām aktivitātēm - ēšanai un 'joku plēšanai'.

Bērni ir tas, kas šo darbu padara tik jautru un ne-vienmuļu, tāpēc katra nodarbība un katra diena ir savā veidā neparedzama un interesantu piedzīvojumu pilna. Un jāatzīst godīgi: ar bērniem ir tāpat kā ar kucēniem – neraugoties uz šķirni, visi vienmēr mīlīgi un jauki, vai ne?!?