19. epizode. Trīs vācieši

Darbs, darbs, darbs un izklaide– šādi varētu raksturot manu pēdējo nedēļu, kas aizritējusi vienā elpas vilcienā. Lielā mērā jāsaka, ka tā aizrit arī citas nedēļas Honkongā, taču tas jāuztver pozitīvā nozīmē, jo personīgu sūdzību pret šādu režīmu man pagaidām nav. Iemesls, kāpēc runāju par darbu ir tas, ka esmu iesākusi savu otro treniņu posmu jeb mācos vadīt nodarbības 10 mēnešu - 3 gadu vecām bērnu grupām. Atšķirība no pirmā treniņu posma ir tā, ka šo grupu nodarbībās kopā ar bērniem piedalās vecāki vai viņu aukles, līdz ar to vadības stils ir nedaudz nopietnāks. Tā kā komunikācija notiek ar pieaugušajiem, tad man kā trenerei vienmēr ir jāuzsver ieguvumi un riski no jebkāda veida aktivitātēm, kā arī jāapgūst pareiza balsta tehnika (t.i. jāzin, kā pareizi turēt bērnu, mācot kūleni uz priekšu/atpakaļ utt.). Šis treniņu posms prasa no manis vairāk laika un uzmanības, jo mācos ne tikai jaunu nodarbību ciklu, bet arī mākslu brīvi un pareizi izteikties. 

Līdz ar algas čeku saņemšanu mēneša sākumā, mūsu kolektīvā atdzīvojusies arī vēlme vairāk izklaidēties. Kopīgas vakariņas un pusdienas vienmēr ir tas, kam dodam priekšroku, jo garda maltīte spēj piesaistīt vairāku kolēģu salasīšanos, nekā citas nodarbes. Šā iemesla dēļ vienudien mielojāmies ar itāļu ēdieniem, kurus man jau sen kārojās nogaršot Honkongā. Lai gan tik īpaši, kā pagatavoti Itālijā ,tie man nešķita, tomēr pēc gariem laikiem baudīt lazanju, pastu un risoto vienmēr ir patīkams prieciņš manam vēderiņam.

 

Šīs nedēļas biežajām izklaidēm un kopīgai sanākšanai ir ari viens skumjš iemesls – Viktorija atstāj TLG kompāniju un jau nākamnedēļ atgriezīsies Ukrainā, lai uzsāktu cita darba gaitas. Jāatzīstas, ka jūtos visai bēdīgi, jo bez Viktorijas arī mana dzīve Honkongā mainīsies. Tomēr priecājos, ka man tik ļoti paveicās atrast labu draugu šajā pasaules malā, ar kuru ir tik daudz kopīga un kurš ir bijis tik liels atbalsts tad, ka visvairāk to vajadzēja. Tagad man būs arī lielisks iemesls doties uz Ukrainu, lai, ne tikai apskatītu šo zemi, bet arī apciemotu savu draugu. 

Trešdien mūsu dzīvoklī kļuva par vienu vācieti vairāk, jo Maksu ieradās apciemot draugs no Vācijas. Veselas divas nedēļas nu būsim 4 ‘putniņi būrītī’, taču jāsaka, ka īpašu diskomfortu vēl nejūtu, jo mans īpašais darba grafiks „glāb mani no satiksmes sastrēgumiem dzīvoklī”. Taču nav tā, ka vēlos no saviem vāciešu biedriem izvairīties, jo sava jautrība, dzīvojot kopā, mums tomēr ir. Kāršu vakari nu ir kļuvuši par mūsu regulāru pasākumu pēc garas darba diena un domājams, ka turpmāk mani dzīvokļa kompanjoni būs tie, kas palīdzēs aizstāt Viktorijas prombūtni, gadījumā, ja vēlēšos apskatīt kādu jaunu vietu Honkongā.  

Nobeigumā interesants fakts par Honkongas ekonomisko stāvokli. Izrādās, ka 2010. gads Honkongai ir bijis ļoti sekmīgs finansiālā jomā, jo budžetā ir iekrājies liels pārpalikums, tāpēc valdības uzdevums bija nākt klajā ar šīs „problēmas” risinājumu. Tika nolemts, ka iekrājusies naudiņa tiks godīgi sadalīta uz visiem Honkongas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuru vecums pārsniedz astoņpadsmit, tāpēc līdz gada beigām katram iedzīvotājam tiks uz kontu pārskaitīti vai skaidrā naudā izmaksāti 6000 HKG dolāru (~390 Ls). Pēc statistikas datiem tiek aprēķināts, ka naudiņa pienāksies vairāk nekā 5 miljoniem iedzīvotāju (pavisam Honkongā dzīvo vairāk nekā 7 miljoni), tādēļ to, cik liels ir bijis budžeta pārpalikums naudas izteiksmē, katrs var droši izrēķināt pats. Protams, šis fakts neattiecas uz mani, jo neesmu pastāvīgā iedzīvotāja un uz naudu nevaru pretendēt, taču mani pārsteidza šis lēmums, kas lika aizdomāties par Honkongas valdības un ministru  attieksmi pret cilvēkiem. Šķiet, ka Latvijā, atrodoties līdzīgā situācijā, viss noritētu savādāk un valsts budžeta pārpalikumu varētu lūkot nevis ‘iedzīvotāju kabatās’, bet jaunās villās Jūrmalā.