Šobrīd starp Latviju un Ķīnu ir 6 stundu starpība, kas dažiem var šķist nieks, tomēr ikdienas bioritmu tas pamatīgi ietekmē. Problēmas ir ar aizmigšanu, bet vēl grūtāk ir piecelties. Pirmajās dienas pamodos tikai pēcpusdienā ~14.00 (pēc LV laika tikai 8 no rīta), bet no gultas spējīga biju izkāpt tikai ap 15.00. Atlika tikai paēst brokastis, iziet pastaigā un vakars jau atkal bija klāt. :D Vienīgais par ko priecājos ir tas, ka uz darbu vēl nav jāiet, līdz ar to mierīgi varu pārstartēt savu organismu citā ritmā, katru rītu ceļoties par stundu ātrāk.
Lai kliedētu garlaicību un piepildītu savu istabu ar balsīm, skatos Honkongas TV. Lai gan liela daļa kanālu ir jāabonē, tomēr skatāmas lietas atrast var. Turklāt šeit ir arī ļoti daudz kanālu, kas skatītājiem sniedz noderīgu info, piem. lidostas dati ar izlidojošajiem reisiem un ejām; kanāls, kur tiešraidē tiek translēta reālā ielu situācija lielākajos HK rajonos; laika ziņas un valūtas kursu svārstības; arī kanāls bērniem, kur tiek pārraidīta klase un tajā notiekošās mācības (laikam ar domu, lai bērns skatās un mācās līdzi).
Nedaudz par veikaliem: te to ir miljoniem (es nepārspīlēju), tikai liela daļa no tiem ir koridora lielumā. Viena kvartāla garumā, ko veicu ~1 minūtē, es varu paiet garām vismaz kādiem 15 veikaliem jeb bodītēm, kur var nopirkt visu nepieciešamo – sākot ar avīzēm, maizītēm, tualetes papīru un beidzot ar santehniku, flīzēm, svaigām zivīm u.c. zvēriem.
Lielie supermārketi ir līdzīgi Eiropā esošajiem – var atrast visu, tikai desmitreizes mazākā platībā un parasti tie izvietoti pagrabstāvos, kur jāložņā pa plauktu ejām. Interesantākais ir tas, ka starp preču piedāvājumiem apmulst nevar, jo zīmoli jau ir pazīstami (piem. tēju izvēlē dominē „Lipton”, šokolādēm un konfektēm - „Nestle”, „Lindt” utt.), bet ķīniešu valodas cenu zīmei un nosaukumam līdzās vienmēr ir tulkojums angļu valodā. Atceros savu laiku Īslandē, kad pirmajās nedēļās tik tiešām daudzas preces pirku kā „kaķi maisā”, jo nesapratu valodu, bet izrādās, ka Honkongā ir daudz vieglāk.
Te tāda dīvaina iepakojumu sistēma: piem. šampūnus, dušas želejas, ķermeņa krēmus var nopirkt pārsvarā tikai 750 ml lielās pudelēs, kas izskatās iespaidīgi un pietiek 5 mēnešiem; tualetes papīra ruļļi ir iesaiņoti tikai pakās pa 12 (mazākus iesaiņojumus neesmu redzējusi); rīsus pārdot tik lielās pakās, kā pie mums lopbarību vai suņu/kaķu barību (sākot no 5 kg) – kopumā ir izdevīgi pirkt, jo cenas pavisam zemas. Bet tajā pat laikā piena produkti viņiem nav diez ko cieņā, jo jogurtu iepakojumi ir super maziņi (~135 g un pat vēl mazāki), siers ir ļoti dārgs un izvēle nav plaša, līdz ar to varu to uzskatīt par delikatesi ar kuru mielošos tikai svētku dienās.
Garām ejot, ienācu arī vietējā tirgū, kur valda atkal cita politika. Vietējie tirgoņi tādi vareni runātāji un dažiem pat pieliktas austiņas ar skaļruņiem, lai pārkliegtu blakus esošos sāncenšus. Ceru, ka drīzumā nopirkšu fotoaparātu, lai parādītu interesantus skatus, jo grūti aprakstīt, piem., tos stendus, kur pārdot svaigu gaļu vai uzšķērstas zivis ar atvērtām iekšām. Izskatās, ka vietējais PVD dienests nav uzdevumu augstumos.
Pati pagaidām ar tradicionālu ķīniešu ēdienu baudīšanu vēl īpaši neaizraujos, lai organismu nepakļautu pārlieku lielam stresam, tādēļ, galvenokārt, uzturā vien lietoju ierastās Kellog’s brokastu pārslas, makaronus, augļus un dārzeņus. Vēlāk gan būs jāriskē ar visādiem Dim Sum!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru