51. epizode. Atkāpe 2013-tajā

Tā, tā, tā... zinu jau zinu, ka uzprasos pēc pamatīga pēriena par šitādu klusēšanu gada garumā. Godīgi jāsaka, ka man pat nav kārtīga attaisnojuma, tāpēc sūtiet vien žagarus, ļaunā neņemšu (ja vien tiešām zināt, kur šobrīd atrodos). Pēc mana pēdējā ieraksta var secināt, ka esmu iesākusi jaunas darba gaitas Ķīnas pilsētā Šenzenā (2013. gada maijā) taču, kā dziedam vienā dziesmā, tas bija sen un vairs nav taisnība.

Pagātnē gan ilgi kavēties negribu, tāpēc, lūk, īss un apgaismojošs kopsavilkums par manām gaitām 2013-tajā: ar Ķīnu man parasti viss izvēršas kā ar bitēm, neko nevar zināt, ne paredzēt, tāpēc ilgi tur atkal neuzkavējos un biju atpakaļ Honkongā līdz ar pirmajiem rudens ziediem. Tiesa gan, no Šenzenas līdz Honkogai, izvēlējos garāko ceļu, kas 40 minūšu vietā, ilga vairāk kā desmit stundas, jo man nācās piestāt Latvijā. Mans ceļošanas dokuments bija pārpildīts ar Ķīnas sarkanajiem zīmogiem, kas par nelaimi drīz vien piepildīja pasē visas brīvās lapeles, bet par laimi man, ļāva beidzot redzēt un apskaut savus tuvos, mīļos un ilgi neredzētos. Pēc trim nedēļām Latvijas plašumos, ar jaunu pasi, uzkrātiem spēkiem, lauku vitamīnu pilnu vēderu un laba vēlējumiem biju gatava ar enerģisku sparu atgriezties Honkongā un uzsākt kārtējo cīņu ar imigrācijas dienestu (p.s. par visām iepriekšējām izbraukšanām no un uz Honkongu man jāpateicas HK imigrācijas dienesta striktai, nenogurdināmajai un neuzpērkamai darbībai).

Darba gaitas uzsāku savā ierastajā zinātnes centriņā, kur ar prieku tiku uzņemta atpakaļ un turpināju darbu ar bērniem. Paralēli tam, par manu lielāko aizraušanos kļuva joga, kā rezultātā sāku apmeklēt arī kursus šo zināšanu papildināšanai. Ar pastāvīgu darbu centrā un jauniem sertifikātiem bērnu izglītošanā, ieslīdēju 2014. gadā, joprojām turot īkšķus par labvēlīgu darba atļaujas iegūšanu. Februāris Honkongā izvērtās neparasti auksts (+7 C) un mani īkšķi neizturēja, tāpat kā manas pēdējās cerības uz pastāvīgu darba atļauju, kas kārtējo reizi tika iesaldētas. Mani tālākie plāni tika pieņemti steigā (kas citreiz izvēršas labāk, nekā ilga un stratēģiska plānošana) un aprīļa sākumā jau baudīju +35 C, saulainajā pilsētā Čennai (Chennai). Prātam neaptverami, taču biju nonākusi Indijā.