Pēc neskaitāmu Āzijas taku
mīšanas, čemodānu pakošanas (un izpakošanas), kā arī nemitīgas naktsmītņu un
darba vietu maiņām, esmu beidzot izlēmusi iegriezties Latvijā, lai atvilktu
elpu, noskalotu ceļa putekļus un uzkrātu spēkus jaunai vētrai. Nav zināms gan
uz kuru pusi vēji mani šoreiz aizpūtīs, jo Latvijā šobrīd vēja nav. Ir tikai saule un košs
zaļums; dārzā nogatavojušās ogas un dārzeņi, pastaigas lietū un peldes ezerā un
tas neaprakstāmais, mierpilnais klusums! Ak, Latvija, Latvija...
Pie miera un atpūtas beidzot es tiku,
Jo sidraba dubļus vairs nespēju brist,
Uz Latvijas zemes ar dibenu pliku
Es sēdu un zemāk man nav vairs kur krist!
Te labākā vieta, kur apcerēt dzīvi
Un saprast, cik zaudēts, vai gūts ir kaut kas,
Te labākā vieta, kur apjaust var brīvi,
Cik pasaule liela, cik cilvēciņš mazs!
( Zigrīda Stungure)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru