32.epizode. Nav viegli būt bērnam Honkongā

Dienu no dienas, mēnešus no mēnešiem pavadot kopā ar bērniem un komunicējot ar viņu vecākiem dzirdēts daudz dažādu stāstu par HK izglītības sistēmu, tāpēc gribējās to visu nedaudz apkopot vienuviet. Turklāt pavisam nesen apmeklēju arī HK Politehnisko universitāti un ieskatījos studentu dzīves apstākļos, tāpēc šajā epizodē arī neliels ieskats Honkongas izglītības sistēmā. Taču svarīgi piezīmēt, ka turpmāk rakstītais ir balstīts tikai un vienīgi uz vecāku/kolēģu/paziņu dzirdētiem stāstiem, kuru ticamību neesmu pārbaudījusi. 

Kā var nojaust, dzīvot septiņu miljonu pilsētā, kur konkurences apstākļi ir pavisam dabiska iezīme, ir liels izaicinājums ikvienam, tāpēc bērniem ar to jāsaskaras jau līdz ar pirmajiem soļiem. Taču vēl grūtāk ir viņu vecākiem, kuriem jāgādā par bērnu izaugsmi un izglītību. Atrast un nodrošināt vietu HK bērnudārzā vecākiem ir gandrīz vai kā neiespējamā misija (līdzīgi kā Rīgā), tāpēc populārākās vietās vecāki parasti piesaka rindu jau tad, kad bērns vēl nav dzimis un pavisam normāli ir tas, ka pieteikuma anketai parasti tiek pievienota gaidāmā pirmdzimtā sonograma. Taču tas ir tikai sākums. Kad bērns ir piedzimis un filipīniešu mājkalpotājai izauklēts, apmēram divu gadu vecumā vecāki ved tos uz bērnudārziem, kur tiem ir jāiztur arī pārrunas. Bieži vien bērnus iztaujā vienus pašus, lai pārliecinātos cik tie ir neatkarīgi, komunikabli un pastāvīgi. Parasti liels pluss uzņemšanai vēlamajā bērnudārzā ir dažādi sertifikāti, piemēram, apmeklējis mūzikas nodarbības, peldēšanas kursus, angļu valodas grupiņas utml. Arī manā darba vietā ļoti pieprasīti ir sertifikāti, kurus izsniedzam pēc katra semestra noslēguma, ja bērni apmeklē 85 % nodarbību.

Kad bērns beidzot tiek uzņemts bērnudārzā vai pirmskolas izglītības iestādē, tad to režīms kļūst visai noslogots, jo tiek pārpildīts ar dažādām aktivitātēm, turklāt parasti vecāki izvēlas vēl papildus ārpus bērnudārza nodarbības (piemēram, vingrošanas vai baleta nodarbības), tāpēc mazos radījumus var tikai apbrīnot par to izturību. Viena no mammām kādreiz mums stāstīja, ka ņēma speciālu atvaļinājumu darbā, lai savam divus gadus vecajam bērnam iemācītu pastāvīgi nokļūt līdz bērnudārzam ar tam paredzēto speciālo autobusu. 

Droši vien jautāsiet: un kur vecāki? Vecāki strādā no rīta līdz vakaram, no pirmdienas līdz sestdienai, lai pelnītu iztiku, apmaksātu rēķinus un vietu saviem bērniem izglītības iestādēs. Esmu pieredzējusi jau neskaitāmus gadījumus, kad bērns taujā pēc savas filipīniešu aukles un nodarbībās nemaz negrib piedalīties ar saviem vecākiem, jo nav pieradis pie to klātbūtnes. Būtībā aukles ir tās, kas mazos honkongiešus izaudzina un aprūpē un izvadā pa nodarbībām un tas ir pavisam normāli. 

Pamatizglītības un vidējās izglītības gados konkurence nedaudz samazinās, jo, līdzīgi kā citur, Honkongā pastāv gan valsts, gan privātās skolas un iespēja mācīties ir gandrīz visiem. Taču galvassāpes vecākiem atkal saasinās, kad bērni jāsūta augstskolās, kur konkurences apstākļi ir līdzīgi kā bērnudārzos.

Vienā brīvā trešdienā, apmeklēju HK Politehnisko Universitātē, kur mani sagaidīja gide Katrīna - viena no manām bijušajām pusslodzes darba kolēģēm, kas ir gan šīs skolas absolvente, gan pašreizējā darbiniece. Pēc viņas stāstiem tad arī secināju, ka lai kļūtu par studentu Honkongā, jaunietim jābūt ne tikai gudram un apķērīgam, bet arī bagātam un savā ziņā arī veiksminiekam.

Izrādās, ka visiem studēt gribētājiem ir jārēķinās ne tikai ar komplicētiem iestājeksāmeniem, bet arī ar 40 000 līdz 80 000 HK dolāru ikgadēju studiju maksu (kas ir apmēram 2700 līdz 5300 Ls gadā). Protams, lai apmaksātu šādu summu, studenti parasti ņem kredītus vai arī piesakās uz valsts atmaksātām stipendijām, kas sedz apmēram pusi no studiju maksas. Taču, lai tiktu pie šīm stipendijām vai valsts garantētām zemajām procentu likmēm, ģimenes ienākumu līmenis vienmēr tiek rūpīgi pārbaudīts un izmeklēts, tādēļ, jo bagātākas ģimenes, jo mazāku valsts atbalstu tās saņems (kas ir samērā godīgi). Taču arī saņemot palīdzību no valsts, studiju maksa nekad netiek segta pilnībā, tādēļ studentiem vienmēr jārēķinās ar to, ka pēc studiju beigšanas aizņemtā daļu vienmēr būs jāatmaksā bankām vai vecākiem. 

Attiecībā uz pašiem studiju apstākļiem un sadzīvi, tad jāsaka, ka tie neko daudz neatšķiras no maniem pieredzētajiem Vidzemes augstskolā. Ir gan lekcijas, gan semināri, gan praktiskie darbi, kā arī dažādi interešu klubi, kuros ikviens var piedalīties un apliecināt sevi. Taču lielākā atšķirība laikam ir tā, ka augstākā izglītība (pat vienkāršākā, kā, piemēram, trīs gadu bakalaura grāds) šeit tiek īpaši novērtēta darba tirgū, jo, kā jau minēju, ne katram ir tā veiksme kļūt par studentu. Un studenti šeit nelauza galvu par to vai pēc diploma iegūšanas atradīs sev darbu, jo darba iespējas tiem tiek nodrošinātas pat ņemot vērā lielos konkurences apstākļus.

Lai gan šajā Universitātē studē apmēram 40 tūkstoši studentu, staigājot pa tās teritoriju milzu pūļus nekur nejutu, jo iekšējās ēkas ir izkārtotas tā, lai ikvienam būtu ērti orientēties. Visa  teritorija ir kā maza iekšējā pilsētiņa, kur var atrast visu nepieciešamo: pazemes auto parku, vairākas kafejnīcas un restorānu, bibliotēku, banku filiāles, sporta centru un baseinu, medpunktu, amfiteātri utt.  Labākam iespaidam tālāk arī dažas bildes:

Kopējā augstskolas teritorijas karte, kur ēkas tiek sarindotas alfabēta secībā un ikviens var viegli atrast sev nepieciešamo

Skolas teritorijā katra ēka ir nosaukta kāda ietekmīga sponsora vārdā, kas devis lielu ieguldījumu Universitātes attīstībā

Šis ir augstskolas izpētes un laboratoriju centrs, kura celtniecību pilnībā ir sponsorējis Honkongas bagātākais cilvēks (vārdu gan neatceros)

Kopumā Universitātei lielu daļu līdzekļu bieži vien ziedo dažādas bagātas personas, tādēļ lielākie ziedotāji izpelnās arī sava vārda iegravēšanu ‘ābolītī’, kas izvietots skolas teritorijas centrā.

Ekrāni - lieli un mazi izvietoti visā skolas teritorijā

Universitātes sporta zāle un protams, studenti spēlē badmintonu, kas ir populārākais sporta veids šajā pusē. Tagad nav šaubu par to, kāpēc Ķīna valstu sacensībās vienmēr ‘nosmeļ’ visas medaļas.

Viena no skolas kafejnīcām, kur studentu nekad netrūkst

Nobeigumā jāsecina, ka bērnu dienas Honkongā (vai citā miljonu pilsētā) nav tās saldākās un droši vien daudzi no viņiem pat nepiedzīvo tos bezrūpīgos mirkļus, kādus savulaik piedzīvoju es. Taču tā vietā viņiem tiek ieaudzināts spītīgs raksturs, lai tiektos un ‘izsistos’ pēc kaut kā labāka lielajā burzmā. Protams, vienmēr var diskutēt kas ir labāk, kas ne, taču es priecājos, ka savā bērnība cepu kūkas smilšu kastē, spēlēju kariņus ar pagalma zēniem un ‘aizņēmos’ ābolus no skolas lauciņiem, tā vietā lai kopā ar savu auklīti berztos starp cilvēku pūļiem sabiedriskajā transportā un steigtos uz nodarbībām, par ko vecāki maksā par sūri pelnīto naudiņu. 

Nelielai atkāpei no tēmas: šodien, 2011. gada 29.septembrī, Honkongā tika izsludināts signāls T8. Taifūns, vārdā Nesat, virzījās ~350 km attālumā no Honkongas, tāpēc lietus un stipra vēja ietekmē, visiem tiek ieteikts uzturēties telpās. Tā kā signāls tika izsludināts rīta pusē, tad tas nozīmē tikai vienu - brīva diena man un kolēģiem, jeij!