Kādā no iepriekšējām epizodēm jau minēju par savu apmeklējumu imigrācijas dienestā, lai iegūtu drošu atļauju iebraukšanai Ķīnā. Pavisam nesen savu nodomu tur doties arī īstenoju, taču mans ceļojuma motīvs nepavisam nebija „tūristisks”. Galvenais mērķis bija izbaudīt lētos masāžas seansus un apskatīt lielveikala bodītes, kas ir populārākais motīvs arī pārējiem Honkongiešiem. Mana ceļabiedre bija Patrīcija, bet mūsu gidi - viņas vecvecāki, kas bija nedaudz noraizējušies un vienām mums doties uz Ķīnu neļāva.
Pilsēta, kuru apmeklējām saucas Šenjaņa (Shenzhen), un tā atrodas tūlīt aiz Honkongas administratīvās teritorijas robežas (skat. karti). Visērtākais un ātrākais nokļūšanas veids ir vilciens, kas mūs tur nogādāja ~ 40 minūtēs, samaksājot vien 2 Ls ar kapeikām. Sākumā pilsēta ir bijusi visai nabadzīga un neliela, taču līdz ar 1980. gadu, kad tā tika iekļauta SEZ (speciālā ekonomiskā zonā) kapitālisms ‘ņēma virsroku”, kā rezultātā mūsdienās tā kļuvusi par Ķīnas bagātāko un jaunāko pilsētu (rezidentu vidējais vecums ir tikai ~29 gadi) ar vairāk nekā 13 miljoniem iedzīvotājiem.
Godīgi jāatzīstas, ka pašas pilsētas gaisu pat īsti nepaostīju, jo tūlīt aiz robežas termināļa devāmies uz tuvumā esoša lielveikala telpām, kur arī pavadījām atlikušo dienu. Taču ar to arī pietika, lai saprastu un redzētu, ka neesam vairs Honkongā, bet gan Ķīnā: naudas vienība tiek nomainīta uz juaņām, ķīniešu valodas dialekts - no kantoniešu uz mandarīnu, bet cilvēki sāk dīvaini atskatīties (līdzīgi kā Filipīnās) un angļu valodā runā vien retais. Pieradusi brīvi un droši pastaigāties pa Honkongas ielām, daru to pašu arī te, taču Patrīcijas vectēvs nepārtraukti brīdina, lai sargājam savas somas un neizlaiž mūs abas no sava skatu punkta
Mūsu pirmais mērķis ir masāžas, tāpēc taisnā ceļā arī tur dodamies. Tā kā Patrīcijas vecvecāki ir regulāri apmeklētāji, tad mūsu sagaidīšana ir īpaši silta un nepaspēju pat attapties, kad esmu jau ērti iekārtojusies krēslā, lai baudītu stundu ilgu pēdu masāžu. Taču tas nepavisam nebija patīkami kā cerēju, jo, līdz ko ķīniešu meitene ķeras pie manām ‘pekām’, tā sajūtos visai saspringti. Pēdās sajūtu sāpes un tās nepāriet līdz pat seansa beigām, kas, izrādās ir dabiski, jo tā man esot pirmā reize. Taču ar to viss vēl nebeidzās, jo mūsu nākamais nolūks ir 2 stundu ķermeņa masāža, kas manī vēl vieš cerību par relaksāciju. Galvas, kāju un roku masāža ir patīkama, kuru laikā paspēju pat nedaudz atslābt, tomēr muguras masāžas laikā atkal esmu augšā, jo liekas, ka masiere skaita manus kaulus. Pēc seansa jūtos kā futbola bumba, spārdīta no visām pusēm, tāpēc domas par masāžu, kā patīkamu procesu, man mainās par visiem 180 grādiem. Arī otrajā dienā sāpes muguras augšdaļā nepārgāja, taču brīnumainā kārtā pēc trešās dienas sāpes bija pilnībā izzudušas un enerģija atjaunota. Tomēr joprojām neesmu radusi atbildi tam, vai tā vienmēr jājūtas pēc pirmajām ķīniešu masāžām un vai sāpes ir dabisks process seansa laikā. Nezinu gan vai arī nākamās Ķīnas vizītes laikā, došos uz atkārtotu seansu, tomēr jāsaka, ka cenu ziņā tas ir ļoti lēti (konkrētu summu gan nespēju nosaukt, tomēr viss kopā neizmaksāja vairāk par ~10 Ls).
 |
| Patrīcijai šis process nav nekas jauns un sāpīgs |
 |
| Manas pēdiņas |
 |
| Labi, ka vismaz TV atradās manā acu priekšā, lai novērstu uzmanību no pēdām |
 |
| Salona istabas nav tās pievilcīgākās un atgādina par sociālismu, kā jau Ķīnā |
|
|
|
|
|
 |
| Uz šejieni dodas arī visi tie, kas vēlas lētu manikīru un pedikīru - par attiecīgu cenu arī attiecīgs komforta līmenis. |
Mūsu pēcpusdiena turpinājās lielā iepirkšanās kompleksa telpās, kur par lētām cenām var iegādāties visvisādas preces – sākot no dažāda veida apģērbiem un elektroprecēm, līdz pat pasaules brendu juvelierizstrādājumiem, pulksteņiem un somām (cik vērti ir šie ‘pakaļdarinājumi’, lai tad paliek katra pircēja ziņā). Nespējot nokaulēt mūsu izvēlēto kleitu cenas par mums vēlamām, atstājam šo iepirkšanās paradīzi un dodamies vakariņās, lai mielotos ar ‘baloža cepeti’. Pēc sātīgām vakariņām enerģija uzkrāta un atpakaļceļš uz Honkongu sanāk pavisam mierīgs un nesteidzīgs. Mans pirmais ceļojums uz Ķīnu izvērtās iespaidiem un emocijām spilgts, tomēr tas nebūs mans pēdējais, jo, saskaņā ar manu vīzu, vēl viena iebraukšana šajā valstī man ir ļauta.
 |
| Liels veikals, kas sevī iekļauj daudzas mazas tirgus bodītes |
 |
| Acis žilbst no spīguļiem un vizuļiem |
 |
| Kurpītes |
 |
| Arī ēdienu vietas te ar 'vairākuma' piegaršu |
 |
| Cepts balodis - lai piedod man dzīvnieku aizstāvji un veģetārieši, bet šie putniņi no tiesas ir gardi |
 |
| Patrīcija ar omi |
 |
| Paldies arī Patrīcijas vectētiņam - mūsu ceļojuma sponsoram! |
 |
| Mājupceļš vilciena pirmajā klasē - prasījās pēc komforta! |
